pirms trim gadiem ierakstīts, tikko sameklēts arhīvos:
" Nakts tumsā seju saskatīt nebija iespējams. Es satvēru roku. Sieviete. Man nebija šaubu, ka tā ir sieviete. Viņa nedroši atbildēja manam pieskārienam un jau nākamajā mirkli viņas nagi iecrtās manā plaukstā paužot skaidru izsalkumu pēc patvēruma un drošības. Gribējās viņu mierināt, bet lūpas atteicās izdvest kaut niecīgu skaņu. Arī es meklēju patvērumu, mieru un drošības sajūtu. Tas ilga jau vairākus gadus. Nu jau biju pieradis. Pie noguruma un nepārtrauktās baiļu sajūtas.
Viss sākās tanī augusta naktī...
-----------
– Labdien. Sēdieties lūdzu....mans psihologs, kā parasti bija laipns un dzīvespriecīgs un viņa priekšā mani nomocīja dīvaina vainas apziņa, jo šķita, ka manas problēmas ir tik niecīgas, ka vienkārši pats esmu ar tām piebāzis savu apziņu un ka aiz tā visa nav nekā nopietna. Taču joprojām pacietu šos bezjēdzīgo apmeklējumus, jo tikai tā varēju turpināt lietot antidepresantus un viņa izrakstītās miegazāles, kas šobrīd man bija vajadzīgs vairāk kā jebkad, jo šķiet, ka tik tuvu risinājumam vēl nekad nebiju bijis. Kautgan tas ir relatvs jēdziens, jo dažkārt man šķiet, ka risinājuma kā tāda nav. Tāpat kā nav nedz gala, nedz arī sākuma nebeidzamai telpai. Varbūt, ka manas problēmas ir iedomātas. Varbūt ka tās aizies kopā ar mani. Taču man nepietiek drosmes to pārbaudīt. Visu to lūdzošo balsu dēļ es vairs nespēju apstāties. Šoreiz viss ir jānoved līdz galam.
– Redzu, ka situācija nav uzlabojusies ne par mata tiesu. Vai turpināt lietot regulāri zāles, ko jums izrakstīju? ....atbildei pamāju ar galvu. Protams, ka turpināju lietot visas tās draņķības, citādi jau sen būtu izlēcis pa logu. Taču to es nevarēju atļauties, jo ....
Dvēseļu spogulis, tā šķiet toreiz teica vecais vīrs metro tunelī, kad pasniedzu viņam cigareti. Tu dzīvo dvēseļu spogulī, dēls. No viņa mutes dvakoja vakar dzertā viskija paliekas, taču acīs bija neticams skaidrums, kas mani skurbināja un reizē biedēja. Treiz nesapratu viņa teikto. Varbūt arī nevēlējos tajā ieklausīties. Toreiz viss vēl bija skaisti. Pārāk skaisti, lai apzinātos briesmas, kas aiz tā slēpās.
Sarkana pasaule. Ne asins sarkana, bet patīkami nomierinoša, laimes un pilnības sajūtu barojoša bordo krāsa. Visapkārt neviena cilvēka. Neviena koka. Tikai jūra un lieli plašumi, kas vietvietām aizviļņojās nelielos pauguriņos.
Es devos tālāk pats nezinot kurp. Tā bija izzināšanas kāre un apsolūta drošības sajūta. "
" Nakts tumsā seju saskatīt nebija iespējams. Es satvēru roku. Sieviete. Man nebija šaubu, ka tā ir sieviete. Viņa nedroši atbildēja manam pieskārienam un jau nākamajā mirkli viņas nagi iecrtās manā plaukstā paužot skaidru izsalkumu pēc patvēruma un drošības. Gribējās viņu mierināt, bet lūpas atteicās izdvest kaut niecīgu skaņu. Arī es meklēju patvērumu, mieru un drošības sajūtu. Tas ilga jau vairākus gadus. Nu jau biju pieradis. Pie noguruma un nepārtrauktās baiļu sajūtas.
Viss sākās tanī augusta naktī...
-----------
– Labdien. Sēdieties lūdzu....mans psihologs, kā parasti bija laipns un dzīvespriecīgs un viņa priekšā mani nomocīja dīvaina vainas apziņa, jo šķita, ka manas problēmas ir tik niecīgas, ka vienkārši pats esmu ar tām piebāzis savu apziņu un ka aiz tā visa nav nekā nopietna. Taču joprojām pacietu šos bezjēdzīgo apmeklējumus, jo tikai tā varēju turpināt lietot antidepresantus un viņa izrakstītās miegazāles, kas šobrīd man bija vajadzīgs vairāk kā jebkad, jo šķiet, ka tik tuvu risinājumam vēl nekad nebiju bijis. Kautgan tas ir relatvs jēdziens, jo dažkārt man šķiet, ka risinājuma kā tāda nav. Tāpat kā nav nedz gala, nedz arī sākuma nebeidzamai telpai. Varbūt, ka manas problēmas ir iedomātas. Varbūt ka tās aizies kopā ar mani. Taču man nepietiek drosmes to pārbaudīt. Visu to lūdzošo balsu dēļ es vairs nespēju apstāties. Šoreiz viss ir jānoved līdz galam.
– Redzu, ka situācija nav uzlabojusies ne par mata tiesu. Vai turpināt lietot regulāri zāles, ko jums izrakstīju? ....atbildei pamāju ar galvu. Protams, ka turpināju lietot visas tās draņķības, citādi jau sen būtu izlēcis pa logu. Taču to es nevarēju atļauties, jo ....
Dvēseļu spogulis, tā šķiet toreiz teica vecais vīrs metro tunelī, kad pasniedzu viņam cigareti. Tu dzīvo dvēseļu spogulī, dēls. No viņa mutes dvakoja vakar dzertā viskija paliekas, taču acīs bija neticams skaidrums, kas mani skurbināja un reizē biedēja. Treiz nesapratu viņa teikto. Varbūt arī nevēlējos tajā ieklausīties. Toreiz viss vēl bija skaisti. Pārāk skaisti, lai apzinātos briesmas, kas aiz tā slēpās.
Sarkana pasaule. Ne asins sarkana, bet patīkami nomierinoša, laimes un pilnības sajūtu barojoša bordo krāsa. Visapkārt neviena cilvēka. Neviena koka. Tikai jūra un lieli plašumi, kas vietvietām aizviļņojās nelielos pauguriņos.
Es devos tālāk pats nezinot kurp. Tā bija izzināšanas kāre un apsolūta drošības sajūta. "
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}