Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

mēs ar piii meklējam cilvēkus, kam, neko nelietojot un domājot ar skaidru apziņu un reāli uztverot, ilgstoši patīk šī realitāte.

šitā nu ir dziesma, ko uzgāju šorīt un tad uz repeat visu rītu un pat šobrīd.

jau apmēram trīs nedēļas man ir mans Kindle.

esmu savā Amazon account sapircis simtiem grāmatu, bet izlasījis pa šo laiku esmu tikai vienu - Aristoteļa "Ētika".

un vai ir labāk?
nav, jo visupirms es to grāmatu jau biju iepriekš lasījis un tās pārlasīšana, manā pašsajūtā, izraisīja pamatīgu cunami un tagad viss ir vēl sliktāk, jo apzinos, ka mums - cilvēkiem - nekas (patiesībā viss kājām gaisā!) nav tā, kā tam vajadzētu būt, lai visi happy.

manas divas nākamās dienas ir man un tikai man; un es neko nezinu, ko darīt, jo laikapstākļi neparedzami un vēlēšanās kautko pasākt iekš pabraukalēt-pafotografēt ir nekonkrēta.

tādēļ šodien konjaks, bet rīt redzēs kā būs - ja vēji un pelēkums, tad atdošu Zāru večiem, lai iztīra rores (apnikusi tā viņas čīkstēšana), ja ne, tad - lai vēl meitēns paciešas - stumšu viņu līdz pat ūdeņiem un tad sviesmaizes ar lasi.

so far ir tikai divi (iz visas cilvēces), kas apgalvo, ka superhappy iekš realitāte, nelietojot nekādas apreibinošas huiņas biežāk kā reizi gadā.

tātad: elina un kaukau

esmu dzirdējis, ka viņi atraduši ūdeni uz Marss.
nez, jo, ja ir ūdeņi, tad ir dzīvība! (parasti tantes nolaiž ūdeni pirms izstūķē no sevis nākamo riebekli)