If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

Viens no visjaukākajiem cilvēkiem kādu man jebkad nācies sastapt man vakarnakt atsūtīja dažus no Bukovska dzejoļiem (paldies TEV!!!!!!!!!!). Jokaini, ka nekad par Bukovski neko nebiju dzirdējis, jo, šķiet, mums ir kaut kas kopīgs. Tātad dzejolis, kurš no saņemtajiem man patika vislabāk:

Viņš dzēra vīnu līdz vēlai naktij,

datums – 28. un domāja par viņu:

par viņas gaitu un balsi, par mīlē-

šanos ar viņu, par viņas stāstiem, kas patiesi

šķita, bet nebija tādi, un zināja viņš

visas viņas kleitas

un visas kurpes – ikvienas papēžu

augstumu, veidu un kāju

izskatu katrās kurpēs.



un, kad viņš pārnāca mājās, viņa

atkal bij prom, un skaidrs – pārradīsies

atkal ar to īpašo dvingu, un

tā arī notika – trijos no rīta

netīra kā mēslus ēdusi cūka

un

viņš sameklēja gaļas nazi

un viņa kliedza

atkāpdamās pie sienas

tomēr – par spīti mīlas dvakai – visnotaļ skaista un

viņš piebeidza vīna glāzi.



tā dzeltenā kleita –

viņam pati mīļākā –

un viņa atkal kliedza.



un viņš paņēma nazi

un attaisīja jostu

un raušus norāva bikses viņas priekšā

un nogrieza sev pautus.



un nesa tos delnās

kā aprikozes

un aizskaloja

atejas podā

un viņa kliedza un kliedza

asinīm pludojot telpā



AK DIEVS DIEVS!

KO TU IZDARĪJI!



un viņš apsēdās turēdams 3 dvieļus

starp kājām

un viņam jau bija vienalga vai viņa

aiziet vai paliek

dzeltenā kleitā vai zaļā vai

vispār plika.



un turēdams ar vienu roku ar

otru viņš pacēla pudeli un

ielēja vēl vīnu.

__________________________________

Iekopēšu arī nedaudz viņa biogrāfijas.

Pēc vidusskolas beigšanas Losandželosā, Bukovskis mēģina studēt Losandželosas Pilsētas koledžā, izvēloties kursu žurnālistikā un literatūrā, taču koledžā spēj izturēt tikai vienu gadu. 1941. gadā viņa tēvs, pēc tam, kad izlasījis vairākus viņa stāstus, padzen Bukovski no mājām. Taču, par spīti tam, arī vēlāk Bukovskis vēl mēdz atgriezties mājās brīžos, kad jūtas pavisam salauzts. Otrā Pasaules kara laikā Bukovskis dzīvo klaidoņa dzīvi, daudz dzer un, strādājot neparastus gadījuma darbus (piemēram, benzīntanka apkalpotājs, lifta operators, smagās automašīnas šoferis u.c.), apceļo visu Ameriku. 35 gadu vecumā Bukovskis sāk rakstīt dzeju.
1944. gadā izdevumā Story tiek publicēts pirmais Bukovksa stāsts. Šajā pašā laikā viņš atgriežas Losandželosā, kur satiek Dženetu Kūniju Bekeri, ar kuru kopā nodzīvo visu nākamo desmitgadi. Bekere ir desmit gadus vecāka par Bukovski un arī ļoti mīl iedzert. Dženeta mirst no pārdzeršanās 1962. gadā.

1985. gadā Bukovskis apprec Lindu Lī Beiglu, kura ir 25 gadus jaunāka par viņu un strādā kā veselīgas pārtikas ražotāja. Viņi iepazinušies 1976. gadā. Astoņdesmito gadu otrajā pusē sākas daudz mierīgāks un labklājīgāks periods Bukovska dzīvē. Sava mūža pēdējās dienas autors pavada, dzīvojot mājā ar baseinu, braucot melnā BMW, rakstot uz datora un klausoties savus iecienītākos ierakstus – Sibeliusu, Māleru un Rossīnī. Mūža beigās Bukovskis tiek nodēvēts par „netīrā reālisma” (dirty realism) pārstāvi. „Dzejoļi no pēdējās zemes nakts” (THE LAST NIGHT OF THE EARTH POEMS, 1992) ir Bukovska pēdējā grāmata, kas publicēta viņa dzīves laikā. Tā sastāv galvenokārt no atmiņām par autora mūžā sastaptiem cilvēkiem un no nākotnes vīzijām par viņa nāvi. Bukovskis mirst no leikēmijas 1994. gada 9. martā Losandželosā.


______

Bukovskis. Man pilnīgi noteikti jābrauc rīt un kautkur jāsameklē viņa dzeja orģinālvalodā.

šonakt maurīcietis laka alus un es uz viņu dusmojos par necieņu pret kādu, kuram somā stāv divas vīna pudeles un kurš nevar vien sagaidīt darba nakts beigas, lai saldkaislē tās izmalkotu. Esmu taču nolēmis kļūt organizēts.

Tas pats 2005 gada Cotes du Rhone kas pagājušosvētdien, tikai šoreiz jau divas pudeles, jo pagājušoreiz viena šķita nedaudz nepietiekami. Bez tam šodien jūtos nedaudz smags (lourd - man labāk patīk, kā tas izklausās franciski). Kautkāds neizskaidrojams stress. Ir aizdomas, ka pie tā vainojama sarkanmatainā francūziete. Viņa manī ir uzjundījusi tik daudz atmiņu, ka es vairs ar sevi netieku galā. Savos stāstos viņa runā par Marseille (centos aizmirst), par vidusjūru (gribēju aizmirst), par vietām, kurās arī es esmu pavadījis dievīgus brīžus (gribēju aizmirst) un viņa ar mani runā franciski (gribēju aizmirst), turklāt viņa ir ļoti skaista un ne tāda kā visas (nu tas nu nepavisam nebija vajadzīgs)...

Es mulstu viņas klātbūtnē un sarkstu (!!!) kad kāds man vaicā, ko es par šo meiteni domājot.


Būs jāatsāk ikdienas vīna pudeles tradīcija. Tas palīdz.

Pēc tās mani vairs nekas neuztrauc.

pirmā pudele piebeigta. Gribas čipsus. Ar sīpoliem. Nav.

Ložņāju te pa rambler.ru, te pa draugiem.lv. meklēju ko interesantu. Nav. Tukšums. Gribas krogu. Pilnu ar večiem, kuri klusējot, triepj Guinness katru rītu tieši 11:00.

biju tualetē.

izčurāju puspudeli vīna (8 euro).

paskatījos spogulī.

domāju, ka meitenēm patīku tādēļ, ka izmaksāju.

klausos Paolo Conte un gremdējos atmiņās. esmu atvēris otro pudeli vīna un pirksti uz klaviatūras dejo salsu (nepārtraukti nākas spiest Bk Sp un labot uzrakstīto).

Ja esat Marseille - aizejiet uz krogu Le Chat Perdu.

Labākā vieta, kur jebkad kādam jābūt bijušam.

Draugi.

Nezinu kādēļ iedomājos par viņiem.


Man ir 5.

īsti.

3 dzīvo dzīvi kādu viņi paši grib.

2 sapņo par iet uz karaoke kādā piesmēķētā krogū un turpat uz vietas pārgulēt ar kādu resnu pārdzērušos sievišķi.

Domāju, ka pārpīpēta istaba ir labāk, kā istaba, kas smird pēc tēviņa sviedriem.

Vienmēr ir patīkami pamosties ar īsziņu, kas tevi aicina iedzert.