Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

Bukovskis. Man pilnīgi noteikti jābrauc rīt un kautkur jāsameklē viņa dzeja orģinālvalodā.

šonakt maurīcietis laka alus un es uz viņu dusmojos par necieņu pret kādu, kuram somā stāv divas vīna pudeles un kurš nevar vien sagaidīt darba nakts beigas, lai saldkaislē tās izmalkotu. Esmu taču nolēmis kļūt organizēts.

Tas pats 2005 gada Cotes du Rhone kas pagājušosvētdien, tikai šoreiz jau divas pudeles, jo pagājušoreiz viena šķita nedaudz nepietiekami. Bez tam šodien jūtos nedaudz smags (lourd - man labāk patīk, kā tas izklausās franciski). Kautkāds neizskaidrojams stress. Ir aizdomas, ka pie tā vainojama sarkanmatainā francūziete. Viņa manī ir uzjundījusi tik daudz atmiņu, ka es vairs ar sevi netieku galā. Savos stāstos viņa runā par Marseille (centos aizmirst), par vidusjūru (gribēju aizmirst), par vietām, kurās arī es esmu pavadījis dievīgus brīžus (gribēju aizmirst) un viņa ar mani runā franciski (gribēju aizmirst), turklāt viņa ir ļoti skaista un ne tāda kā visas (nu tas nu nepavisam nebija vajadzīgs)...

Es mulstu viņas klātbūtnē un sarkstu (!!!) kad kāds man vaicā, ko es par šo meiteni domājot.


Būs jāatsāk ikdienas vīna pudeles tradīcija. Tas palīdz.

Pēc tās mani vairs nekas neuztrauc.