![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Viens no visjaukākajiem cilvēkiem kādu man jebkad nācies sastapt man vakarnakt atsūtīja dažus no Bukovska dzejoļiem (paldies TEV!!!!!!!!!!). Jokaini, ka nekad par Bukovski neko nebiju dzirdējis, jo, šķiet, mums ir kaut kas kopīgs. Tātad dzejolis, kurš no saņemtajiem man patika vislabāk:
Viņš dzēra vīnu līdz vēlai naktij,
datums – 28. un domāja par viņu:
par viņas gaitu un balsi, par mīlē-
šanos ar viņu, par viņas stāstiem, kas patiesi
šķita, bet nebija tādi, un zināja viņš
visas viņas kleitas
un visas kurpes – ikvienas papēžu
augstumu, veidu un kāju
izskatu katrās kurpēs.
un, kad viņš pārnāca mājās, viņa
atkal bij prom, un skaidrs – pārradīsies
atkal ar to īpašo dvingu, un
tā arī notika – trijos no rīta
netīra kā mēslus ēdusi cūka
un
viņš sameklēja gaļas nazi
un viņa kliedza
atkāpdamās pie sienas
tomēr – par spīti mīlas dvakai – visnotaļ skaista un
viņš piebeidza vīna glāzi.
tā dzeltenā kleita –
viņam pati mīļākā –
un viņa atkal kliedza.
un viņš paņēma nazi
un attaisīja jostu
un raušus norāva bikses viņas priekšā
un nogrieza sev pautus.
un nesa tos delnās
kā aprikozes
un aizskaloja
atejas podā
un viņa kliedza un kliedza
asinīm pludojot telpā
AK DIEVS DIEVS!
KO TU IZDARĪJI!
un viņš apsēdās turēdams 3 dvieļus
starp kājām
un viņam jau bija vienalga vai viņa
aiziet vai paliek
dzeltenā kleitā vai zaļā vai
vispār plika.
un turēdams ar vienu roku ar
otru viņš pacēla pudeli un
ielēja vēl vīnu.
__________________________________
Iekopēšu arī nedaudz viņa biogrāfijas.
Pēc vidusskolas beigšanas Losandželosā, Bukovskis mēģina studēt Losandželosas Pilsētas koledžā, izvēloties kursu žurnālistikā un literatūrā, taču koledžā spēj izturēt tikai vienu gadu. 1941. gadā viņa tēvs, pēc tam, kad izlasījis vairākus viņa stāstus, padzen Bukovski no mājām. Taču, par spīti tam, arī vēlāk Bukovskis vēl mēdz atgriezties mājās brīžos, kad jūtas pavisam salauzts. Otrā Pasaules kara laikā Bukovskis dzīvo klaidoņa dzīvi, daudz dzer un, strādājot neparastus gadījuma darbus (piemēram, benzīntanka apkalpotājs, lifta operators, smagās automašīnas šoferis u.c.), apceļo visu Ameriku. 35 gadu vecumā Bukovskis sāk rakstīt dzeju.
1944. gadā izdevumā Story tiek publicēts pirmais Bukovksa stāsts. Šajā pašā laikā viņš atgriežas Losandželosā, kur satiek Dženetu Kūniju Bekeri, ar kuru kopā nodzīvo visu nākamo desmitgadi. Bekere ir desmit gadus vecāka par Bukovski un arī ļoti mīl iedzert. Dženeta mirst no pārdzeršanās 1962. gadā.
1985. gadā Bukovskis apprec Lindu Lī Beiglu, kura ir 25 gadus jaunāka par viņu un strādā kā veselīgas pārtikas ražotāja. Viņi iepazinušies 1976. gadā. Astoņdesmito gadu otrajā pusē sākas daudz mierīgāks un labklājīgāks periods Bukovska dzīvē. Sava mūža pēdējās dienas autors pavada, dzīvojot mājā ar baseinu, braucot melnā BMW, rakstot uz datora un klausoties savus iecienītākos ierakstus – Sibeliusu, Māleru un Rossīnī. Mūža beigās Bukovskis tiek nodēvēts par „netīrā reālisma” (dirty realism) pārstāvi. „Dzejoļi no pēdējās zemes nakts” (THE LAST NIGHT OF THE EARTH POEMS, 1992) ir Bukovska pēdējā grāmata, kas publicēta viņa dzīves laikā. Tā sastāv galvenokārt no atmiņām par autora mūžā sastaptiem cilvēkiem un no nākotnes vīzijām par viņa nāvi. Bukovskis mirst no leikēmijas 1994. gada 9. martā Losandželosā.
______
Viņš dzēra vīnu līdz vēlai naktij,
datums – 28. un domāja par viņu:
par viņas gaitu un balsi, par mīlē-
šanos ar viņu, par viņas stāstiem, kas patiesi
šķita, bet nebija tādi, un zināja viņš
visas viņas kleitas
un visas kurpes – ikvienas papēžu
augstumu, veidu un kāju
izskatu katrās kurpēs.
un, kad viņš pārnāca mājās, viņa
atkal bij prom, un skaidrs – pārradīsies
atkal ar to īpašo dvingu, un
tā arī notika – trijos no rīta
netīra kā mēslus ēdusi cūka
un
viņš sameklēja gaļas nazi
un viņa kliedza
atkāpdamās pie sienas
tomēr – par spīti mīlas dvakai – visnotaļ skaista un
viņš piebeidza vīna glāzi.
tā dzeltenā kleita –
viņam pati mīļākā –
un viņa atkal kliedza.
un viņš paņēma nazi
un attaisīja jostu
un raušus norāva bikses viņas priekšā
un nogrieza sev pautus.
un nesa tos delnās
kā aprikozes
un aizskaloja
atejas podā
un viņa kliedza un kliedza
asinīm pludojot telpā
AK DIEVS DIEVS!
KO TU IZDARĪJI!
un viņš apsēdās turēdams 3 dvieļus
starp kājām
un viņam jau bija vienalga vai viņa
aiziet vai paliek
dzeltenā kleitā vai zaļā vai
vispār plika.
un turēdams ar vienu roku ar
otru viņš pacēla pudeli un
ielēja vēl vīnu.
__________________________________
Iekopēšu arī nedaudz viņa biogrāfijas.
Pēc vidusskolas beigšanas Losandželosā, Bukovskis mēģina studēt Losandželosas Pilsētas koledžā, izvēloties kursu žurnālistikā un literatūrā, taču koledžā spēj izturēt tikai vienu gadu. 1941. gadā viņa tēvs, pēc tam, kad izlasījis vairākus viņa stāstus, padzen Bukovski no mājām. Taču, par spīti tam, arī vēlāk Bukovskis vēl mēdz atgriezties mājās brīžos, kad jūtas pavisam salauzts. Otrā Pasaules kara laikā Bukovskis dzīvo klaidoņa dzīvi, daudz dzer un, strādājot neparastus gadījuma darbus (piemēram, benzīntanka apkalpotājs, lifta operators, smagās automašīnas šoferis u.c.), apceļo visu Ameriku. 35 gadu vecumā Bukovskis sāk rakstīt dzeju.
1944. gadā izdevumā Story tiek publicēts pirmais Bukovksa stāsts. Šajā pašā laikā viņš atgriežas Losandželosā, kur satiek Dženetu Kūniju Bekeri, ar kuru kopā nodzīvo visu nākamo desmitgadi. Bekere ir desmit gadus vecāka par Bukovski un arī ļoti mīl iedzert. Dženeta mirst no pārdzeršanās 1962. gadā.
1985. gadā Bukovskis apprec Lindu Lī Beiglu, kura ir 25 gadus jaunāka par viņu un strādā kā veselīgas pārtikas ražotāja. Viņi iepazinušies 1976. gadā. Astoņdesmito gadu otrajā pusē sākas daudz mierīgāks un labklājīgāks periods Bukovska dzīvē. Sava mūža pēdējās dienas autors pavada, dzīvojot mājā ar baseinu, braucot melnā BMW, rakstot uz datora un klausoties savus iecienītākos ierakstus – Sibeliusu, Māleru un Rossīnī. Mūža beigās Bukovskis tiek nodēvēts par „netīrā reālisma” (dirty realism) pārstāvi. „Dzejoļi no pēdējās zemes nakts” (THE LAST NIGHT OF THE EARTH POEMS, 1992) ir Bukovska pēdējā grāmata, kas publicēta viņa dzīves laikā. Tā sastāv galvenokārt no atmiņām par autora mūžā sastaptiem cilvēkiem un no nākotnes vīzijām par viņa nāvi. Bukovskis mirst no leikēmijas 1994. gada 9. martā Losandželosā.
______