|
[12 Mar 2010|11:27am] |
|
šorīt pamodos ar pavisam skaidru apziņu, ka it's time to finish cīnīties par kādām konkrētām draudzībām, jo tas ir tik acīmredzami, cik īsā laikā viss ir pārmainījies. pirmajā mirklī tā bija vilšanās, bet tagad kaut kā jau vienalga. vienalga nav tikai vilšanās par to, ka šodien aiz loga nav zilas debesis.
|
|
|
[09 Mar 2010|07:17pm] |
|
šodien bija diezgan pamatīga pavasara izjūta, un ne jau tāpēc, ka gaisā virmotu kaut kādas banālas pavasara smaržas, kuras ieelpojot, ir pilnīgi skaidrs, ka tūlīt beigsies ziema, bet tāpēc, ka bija skaidras, zilas debesis. pēdējo mēnešu laikā zilas debesis esmu redzējusi četras reizes. divās no tām es biju paģiraina, tādēļ novērtēju to vien guļot gultā, slinki veroties pa logu, un pie sevis klusi soloties, ka es nekad, nekad vairāk nelietošu alkoholu. vēl vienā reizē man bija pamatīgas hormonu svārstības no medikamentiem, tāpēc, kaut arī mana saprāta balss vēlējās priecāties par to, ka ārā ir brīnišķāāā dienāā (gvido lingas balsī), tomēr satrauktie hormoni lika man histēriski izsvaidīt visas tikko sakārtotās drēbes vairāku metru radiusā ap sevi, nespējot izvēlēties, ko lai uzvelk divdesmit minūšu garai pastaigai, līdztekus ļaujot manam draugam kačāt pacietības skilu. šodien man nebija ne paģiru, ne hormonu vēju, tāpēc garastāvoklis, kura izmaiņas pastāv diezgan tiešā korelācijā ar laikapstākļiem, bija patiešām labs.
|
|
|
[08 Mar 2010|01:59pm] |
|
pretbērnu tabletes liek galīgi saiet uz īso, piemēram, pārkārtot grāmatas no viena plaukta uz otra, bet pēc tam to atkal sakārtot atpakaļ kā bija. man patiešām šķiet, ka es ar katru brīdi jūku prātā.
|
|
|
[04 Mar 2010|08:10pm] |
|
romāns man šodien uzdāvināja tulpes, kurām es iedevu padzerties mangaļu ūdeni, jo vēl mums ir tikai sniega ūdens un varbūt, ka ledusskapī ir ledus.
|
|
|
[04 Mar 2010|12:16pm] |
|
divus solus aiz manis sarunājas divas-trīs otrā kursa studentes, kuras spriež, cik daudz heidegers varētu būt psihoanalītikas pārstāvis, bet jungs - filosofs. man ļoti patīk viņu entuziasms, es atceros, ka man arī tāds bija pirmajā un arī otrajā kursā, bet trešā kursa pašā sākumā notika diezgan būtisks pagrieziens manā dzīvē, kas mainīja manu ikdienu no entuziastiskas līdzdarbošanās uz bohēmisku bezpriģelu, kas nu jau ir ievilcies līdz šodienai, tātad pusgada garumā. šodien es beidzot esmu atnākusi uz lekcijām, secinot, ka ir pats pēdējais brīdis savilkt galus kopā, lai nopelnītu to sasodīti būtisko bakalaura diplomu, noslēgt vēl kādu posmu savā dzīvē, un atkal raudzīties ar cerīgu skatu nākotnē, ka varbūt šoreiz kaut kur atradīsies mana vieta bezgalīgajā eksistences tuksnesī, haha. man liekas, ka tikpat ilgi, cik velkas ziema, velkas arī mana ikdiena, kurai pēc būtības vajadzētu būt ļoti piepildītai, bet es atļauju sev katru rītu aizgulēties, lai izpostītu visu dienas plānu, un padarītu iepriekšējā vakarā nospraustos svarīgos pienākumus par pilnīgi bezjēdzīgiem šodien.
|
|
|
[27 Feb 2010|12:22pm] |
|
es nezinu, kā tas nākas, bet pat tad, kad mēs ar romānu stingri nolemjam 'mazliet iziet ārā', tas VIENMĒR beidzas ar dejošanu līdz pagurumam, kāpšanu uz krēsliem, naudas iztērēšanu līdz nabadzībai, sandras parakstiem uz rokas, ka viņa, un nevis brālis edgars, būs liecinieks/vedējs manās un romāna kāzās, un, protams, nelielu rīta strīdiņu, un klasisku salabšanu.
|
|
|
[23 Feb 2010|08:08pm] |
|
sintija saka, ka saviem bērniem nekad nelikšot vārdus, kas viņai saistās ar kādiem nesimpātiskiem cilvēkiem no pašas pieredzes. es ilgu laiku domāju, ka pārāk neidentificēju personvārdus ar konkrētiem eksemplāriem, bet šobrīd man diezgan droši šķiet, ka es nekad nesaukšu savu dēlu par tomasu vai māri, tāpat kā mana meita noteikti nebūs anna vai ieva.
|
|
|
[23 Feb 2010|07:16pm] |
|
vakar uz sabīnes kompja tika atstāta zīmīte: 'es mīlu sandru, sabīni, romānu un filipu' paraksts - 'geys', bet šodien to kāds bija novācis jau.
|
|
|
[23 Feb 2010|04:37pm] |
|
mūsu mājās ir gadsimta bardaks, un man vairs nav gandrīz nevienas velkamas drēbes, tāpēc izlīdzos ar neveikliem kombinējumiem, kurus sandra nodēvē par 'esmu maza māksliniecīte', un tūlīt jau bēgu uz otrām mājām. bakalaura darbs, protams, vēl nav pat domās, lai gan, ņemot vērā, ka tikko vēl bija ziemassvētki, pieļauju, ka mirklī, kad attapšos aprīlī ar 'zomg, viss ir slikti' izbīli, varēšu kārtējo reizi raut pa divdesmit septiņām stundām dienā. kas vēl nav padarīts? ir simts nesamaksātu rēķinu, neizpildītu solījumu, neīstenotas apņemšanās, bet es pat nespēju par to bēdāties, jo citās ziņās jūtos labāk kā vispār jebkad.
|
|
|
[20 Feb 2010|02:44pm] |
|
šķiet, ka atslēga uz pēc-ballīšu otrās dienas morālajiem pārmetumiem ir būšana vienam, jo, esot viena pati, es saucu atmiņā visus kaunpilnos flashbacku's pa desmit reizēm pēc kārtas, izdzīvoju vēlreiz visu emociju gammu, tikai nu jau ar kritisku pārmetuma piesitienu, ka tā jau varbūt nevajadzēja, tā taču gan nebija labi, un blakus nav neviena, kas teiktu 'beidz izdomāt'. šobrīd es ar patīkami satrūkstos ikreiz, kad dzirdu kādu izsaucam liftu, jo tas varbūt uz sesto stāvu uzvedīs kādu, kas mani mazliet šodien sapurinātu, citādi man dzīve klasiski sāk atgādināt žļurgainu sniegu.
|
|
|
[19 Feb 2010|11:15am] |
|
vienmēr ir mazliet dīvaini nonākt viņpus alkohola jeb būt tam, kas sagaida piešmakstinājušās sandru mētru un elīnu kolāti mājās, kuras, kā parasti, ar skaļu troksni iegāžas priekšnamā, un sauc aktierus pīpēt, lai gan aktieri jau simts gadus guļ. vakar gan pamodināšana bija ļoti būtiska, jo, kā jau elīna konstatēja, mēs bijām aizmirsuši iztīrīt zobus. bet stāsts ne par to, stāsts par to, cik savādi ir skatīties alkoholam acīs, un domāt, ka es taču parasti ballītēs izskatos tieši tā un vēl daudz izplūdušāk. bet vai mani tas traumē? protams, ka nē.
|
|
|
[15 Feb 2010|02:27pm] |
|
vakar bija jaukākā sirsniņdiena manā mūžā, jo tā vietā, lai drūzmētos pārpildītā kinoteātrī vai mājās spridzinātu hēlija balonus sirsniņas formā, mēs ar romānu un mūsu labākajiem draugiem kaču un normundu boviju izmēģinājām vannas sāli, izstāstījām viens otram visus noslēpumus un mīlestības stāstus, un līdz pieciem rītā dejojām vecrīgas bāriņos.
|
|
|
[13 Feb 2010|10:04am] |
|
vārda dienās un dzimšanas dienās ir jādejo ar vienā rokā augstu paceltu glāzi, vienalga ar kādu dzērienu, vienalga ar cik grādiem vai bezgrādiem. tas ir svētku likums.
|
|
|
[11 Feb 2010|08:02pm] |
|
vakarnakt bija jautrākā nakts matīsa ielas vēsturē, jo ciemojās mazliet aizsmakusi aina matīsa un normunds bovijs, kas padeva brīnišķīgus jaunus ģitāras akordus, kuri skanēja kā virtuozitātes augstākais punkts pēc romāna diviem-trīs akordiem, kas kristianam vairs nedāvāja iedvesmu. ap pieciem rītā mājās ieradās sandra un elīna, kuras ringusa dzimšanas dienā bija piešmakstinājušās kā rūdolfi plēpji, piecēla kristianu, kuru redzēja pirmo reizi, ar tekstu: 'aktieri, eu, aktieri, celies, ejam pīpēt!', un kristians nemaz nemulsa kā jauna meita - uzvilka bikses, un gāja arī. no rīta kristians bija mīļi apķēris elīnu, laikam elpošanas vingrinājumi satuvināja. 'kurš gan no mums nav gājis kādā teātra pulciņā', šobrīd teiktu elīna, ja lasītu šo ierakstu.
|
|
|
[09 Feb 2010|03:05am] |
|
truli dīvaina sajūta, kad vieta, kuru agrāk esmu līdz izmisumam vēlējusies saukt par savām mājām, šobrīd šķiet tik ļoti atsvešināta, ka nezinu, vai patiešām jebkad esmu tur iederējusies. laikam jau pats būtiskākais ir dzīva emocionāla piesaiste, jo pat sentiments to nespēj restaurēt.
|
|
|
[07 Feb 2010|08:00pm] |
|
kaut arī no savas vārda dienas balles atceros vien kādu pirmo stundu, ņemot vērā globālo sajūsmu, laikam jau sandra ir spēlējusi labi, un visiem bijis līksmi ap sirdi. mājās tiku atnesta uz rokām, bet nepieburiet te romantiku, un otrā rītā bija gadsimta kauns, jo bija jāiet atpakaļ uz krogu ar dāņu mūziķa jaku un viņa maku kabatā. krogā konstatēju, ka vakar kādam ir tik ļoti iepaticies mans mētelis, ka bija gatavs atstāt vietā baltu kažoku. es apskatījos visas dāvanas, gandrīz apraudājos par mobilo telefonu auskariem un alcazelceri, kas bija ietīts skaistā papīrā ar zelta banti pāri. bet vispār, piedodiet visi, ka es jūs daudzus nemaz nesatiku, tas vairs neatkārtosies.
|
|
|
[01 Feb 2010|05:35pm] |
|
šonakt, apmēram trijos naktī, es pēkšņi apjautu, ka nekad vēl iepriekš dzīvē neesmu tā jutusies kā šobrīd, un es nezinu, kas gan tas cits var būt, ja ne aizdomas par jūtām, kas mani visu laiku neliek mierā. un vēl vājums.
|
|
|
[30 Jan 2010|05:07pm] |
|
i only wanna be your one life stand
|
|
|
[29 Jan 2010|04:37pm] |
|
sajūta, ka palēnām no manis aiziet pašpietiekamība, var pielīdzināt izkušanai, vai vismaz manām iedomām par to, kādas izjūtas ir kūstot. viss mans pēdējo mēnešu smagsvaru treniņš, kačājot pašapziņu, pašpietiekamību, neatkarību, un pārējās mūsdienu cilvēka slavējamākās īpašības, tiek pa šķipsniņai, pa šķipsniņai izkaisīts vējā. un šobrīd es tik ļoti labi saprotu visus tos lohus, kas stāsta, ka baidās kādu pielaist pārāk dziļi sirdī, pieķerties un jukt prātā pēc otra, jo visvairāk ir bail pazaudēt sevi, kad beidzot esi sevi atradis.
|
|
|
[27 Jan 2010|04:54pm] |
|
pēdējās dienās arvien biežāk pārņem tā stulbā neatgriezeniskuma sajūta, ka tūlīt, tūlīt beigsies kaut kāds ļoti svarīgs posms manā dzīvē, un nekad, fakin NEKAD vairs nebūs tā kā tagad. es, protams, neapgalvoju, ka būs sliktāk, bet tas būs kaut kas pavisam cits. vakar vakarā, kad braucu mājās no darba, īsā sarunā ar tēvu par visiem sadzīves jaunumiem, es pēkšņi sapratu, cik tas būs šausmīgi, kad aizbrauks sandra, un mēs vairs pēcpusdienās virtuvē neņirgsim līdz asarām par infantīliem jokiem, nešmakstināsim pa vakariem sarkanvīnu no kakliņa, neskatīsimies pārvērtētas franču filmas, nedusmosimies uz phillip'u, nepīpēsim pa kluso virtuvē, nedarīsim visas tās parējās pierastās un fakin mīļās lietas. es nezinu, kāpēc mani tagad pēkšņi pārņem tāds pāragrs sentiments, bet es patiešām katru dienu ar prieku nāku mājās, zinot, ka te būs tā banāli silti un labi, te būs sabčiks, sanča un phillip shuvayev, un sajūta, ka patiešām esmu mājās. dzīve matīsa ielā ir līdz šim patiešām pats labākais, kas ar mani jebkad ir noticis (gay). un tagad pēkšņi tik ļoti gribas jau tādu siltu pavasari, sēdēt uz sandras istabas palodzes, pārkarinot kājas pāri malai, un lai ir vakars, un lai mēs smēķētu, tā kā pagājušajā vasarā.
|
|