| Ciemos pie Romas mantiniekiem, 3. daļa |
[27. Aug 2013|21:21] |
Sākums šeit
Nu, turpinājumu gaidījāt? :)
Nav jau tā, ka Rumānija sastāv tikai no baznīcām, roku vai dabas celtām.
Protams, šādi izskatās vietās, kur apgrozās tūristi, arī kur apgrozās nauda. Akurāt kā, piemēram, Rīgā, kur kilometrs ārpus centra jau nozīmē noplukušas ēkas un bedrainas ielas. Bet ne jau to mēs braucām skatīt :)
Netrūkst arī šai zemē varenu cietokšņu, galu galā simtiem gadu šeit bija robeža starp divām kultūrām - musulmaņiem un kristiešiem.
Protams, ne jau katrā ciematā spēja uzsliet tik varenus mūrus, tad nu radās tāds zināmā mērā fenomens kā nocietinātās baznīcas.
Interesanti, ka šīs parasti ir luterāņu baznīcas, kaut gan rumāņu vairākuma reliģija ir ortodoksālā pareizticība.
Nesagatavotu cilvēku vēl vairāk var samulsināt tas, ka iekšpusē teksti ir vācu valodā.
Bet patiesībā tur nav nekā neparasta. Transilvānijā jau kopš 12. gadsimta dzīvo sakšu kolonisti, kuri sākotnēji protams bija katoļi, bet pēc Reformācijas, sekojot dzimtenē palikušo piemēram, arī šejienieši pārgāja luterticībā.
Dažkārt, ja naudiņas bija tā pamazāk, nocietināja ne visu baznīcu, bet tai blakus uzcēla vienu nopietnu torni, tiesa, nav skaidrs, vai visi ciemata ļaudis tur tiešām mēģināja salīst iekšā, jeb tas bija rezervēts birģermeistaram ar komandu.
Ungāriem, kuri tolaik pārvaldīja Transilvāniju, varen patika sakšu darbošanās, laikam tādēļ, ka uz viņiem varēja vairāk paļauties, kā uz vietējiem, kuri vairāk kašķējās savā starpā, kā domāja par globālām lietām, t.i., turku atturēšanu no došanās uz rietumiem. Tādēļ sakši šeit sastapa ievērojamu pretīmnākšanu un drīz vien šamo saradās varen daudz. Praktiski visas Transilvānijas lielākās pilsētas ir sakšu kolonistu dibinātas. Bet ciematos vietām liekas, ka esi ne Rumānijā, bet kaut kur Vācijas laukos.
Pie tam, šādas izskatās ne tikai mājas ar stāžu...
...bet arī gadus 50 atpakaļ celtās.
Diemžēl, kopš 20. gadsimta 90-tajiem gadiem Rumānija dažādi veicina sakšu izbraukšanu no valsts. Ir ciemati, kuri vēl izskatās smuki sakopti, bet redzējām arī depresīvus ciematus, kur laikam izbraucējiem savas mājas nav izdevies pārdot vai izīrēt. Daba kā zināms, tukšumu necieš, un šādus mājokļus diezgan veikli aizņem melnīgsnējā klejotāju tauta. Spriežot pēc šo mājokļu izskata, klejotājiem šie ir tikai pagaidu mitekļi, kad tie sabruks, tabors dosies tālāk.
Tā ja, arī mēs dodamies tālāk.
Līdz nākamreizei! |
|
|
