| Viļums Eiropā. Piektā daļa. Ceļi sniegos un mākoņos. |
[6. Aug 2007|09:46] |
Viss stāsts šeit.
O, jā, pabijām gan vienos, gan otros. Un virs mākoņiem arī. Bet par visu pēc kārtas.
Rīts mūs sagaida ar saulīti un retiem mākoņiem. Mēs dodamies kalnos. Īstā kalnu ceļā
Grossglocknerstrasse jeb Grosgloknera ceļš. Maksas pasākums. Cena vienam vieglajam auto 28 EUR uz vienu dienu. Sīkāka informācija http://www.grossglockner.at/
Kādu gabalu ir bezmaksas ceļš, tad biļešu kases...
...mazliet uz augšu, ap stūri un... ooooo!!!!
Uz ceļa izvietoti informācijas punkti un mazas izstādītes par dažādām tēmām, augu valsti, ģeoloģiju, dzīvniekiem. Dažus eksponātus, kā šo, drīkst arī paglaudīt (zinu, ka izbāzenis, bet tik jauki izskatījās)
Tas, starp citu, ir murkšķis (Murmeltier), tādiem tur būtu bariem jārikšo apkārt, bet mēs redzējām tikai aitas
Nu, tālāk neko nerakstīšu, skatieties paši
Grossglocknerstrasse viens no diviem galveniem akcentiem ir Edelweissspitze, kur 2571 m augstumā var uzbraukt ar auto. Diemžēl, kad mēs bijām augšā, virsotne bija mākonī, tādēļ nav skatu no turienes, bet šajā bildē var redzēt virsotni un ceļu uz to. Bildēts no Fuscher Toerl pārejas
Edelweissspitze ir tā, kas pirmā no kreisās puses, ja labi ieskatās var redzēt ceļu un ēkas augšā. Ceļš uz virsotni ir akmeņu bruģis un tik asiem līkumiem, ka mašīnas deguns izlien pretējā joslā, tādēļ braucot jābūt īpaši uzmanīgam.
Otra vieta, kuru noteikti būtu jāapmeklē, ir Ķeizara Franča Jozefa augstumi (Kaiser-Franz-Josefs-Hoehe). No šejienes redzama Austrijas augstākā virsotne Grosglokners (3798 m) un garākais Alpu ledājs Pasterce.
Grosglokners ir tā baltā virsotne bildes pašā augšā pa vidu. Ledājs, kā jau nojaušat, tur tālu lejā. Uz ledāju ved taka, daži dulnie arī kāpj pa to uz leju. Un uz augšu arī. Izrādījās, ka rī mēs esam to dulno skaitā.
Maza atkāpe par ledāju kušanu kalnos. Līdz šim šie vārdi man bija kas abstrakts par ko raksta avīzēs, bet tiem rakstiem var vienaldzīgi pārlaist acis, daudz neiespringstot un neuztverot to kā problēmu. Šeit, redzot atzīmes, kur ledus bijis iepriekšējos gados un kur tas ir tagad, vienaldzīgs nevar palikt pat lielākais skeptiķis.
Tas varbūt arī kardināli nemainīja manu viedokli par klimata izmaiņu cēloni, bet nostiprināja pārliecību, ka izmaiņas notiek. Un ka izmaiņas ir grandiozas.
Ledājs pats kā jau ledājs, sastāv no ledus.
Pareizāk sakot, no ledus gabaliņiem.
Kūst saulē, plaisā, ik pa brīdim kaut kur noripo kāds akmentiņš, tek jautri pavasara strautiņi, atkusnis, vārdu sakot.
Šur tur puķītes lai uzziedējušas.
Mēs gan lejā, gan augšā uzkāpām saviem spēkiem. Viegli nebija, galu galā tas ir vairāk kā 2 kilometrus virs jūras līmeņa, augstuma starpība ap 300 metriem un kāpiens ir stipri stāvs (un vecums jau arī nenāk viens). Uz ledāju iet arī vagoniņš, bet patiesībā tas neaizved pat pusceļu. Sanāk tāda veltīga naudas izšķiešana. Acīm redzot, kad to vagoniņu ierīkoja, ledājs bija tam stipri tuvāk, vismaz pēc tām gadu plāksnītēm tā liekas.
Grossglocknerstrasse esot motobraucējiem draudzīga un šamie to nekavējas izmantot, reizēm rodas iespaids, ka dažādu motociklu tur ir vairāk kā automobīļu.
Braucienu pa otru gleznaino (un maksas) kalnu ceļu Gerlosstrasse (http://www.gerlosstrasse.at/) mums pabojāja lietus, bilžu tādēļ nav, bet iespaidi jau no tā nav mazāki. Žēl, ka mašīnai nav autopilota, pie stūres esot nekāda īpašā apkārt skatīšanās nesanāk. Atšķirībā no blakussēdātājas, kura skatījās gan uz augšu, gan uz leju un laikam tādēļ vēl joprojām ik pa brīdim piemin šo ceļu kā visiespaidīgāko :)
Turpinājums sekos. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}