| Viļums Eiropā. Pirmā daļa. Par praktiskām lietām, bez kurām neiztiek neviens ceļojums. |
[27. Jul 2007|09:23] |
Viss stāsts jāmeklē šeit.
Šodien par praktiskajām lietām. Rakstu par tām vispirms jo vasara jau vēl nav galā, varbūt kādam vēl var paspēt kas no tā visa noderēt.
Nakšņošana un ēšana. Kaut gan līdzi bija gan telts, gan guļammaiss, tomēr virsroku ņēma tieksme pēc komforta. Atrast naktsmājas Vācijā un Austrijā nav problēmu, gasthofu, gasthausu, pansionu un vienkārši cimmeru tūristu apmeklētās vietās ir pietiekami, ar šo biznesu nodarbojas daudzi, ja redzi uzrakstu Zimmer frei, atliek vien iet un interesēties. Mazliet švakāk ir tūristu maz apmeklētās vietās, bet arī nav bezcerīgi, ja nav vienā ciematiņā, atradīsies nākošajā. Protams, uz autostrādēm ko tādu nav jēgas meklēt, ir jānobrauc uz mazākiem ceļiem. Cenas par divvietīgu numuru - ap 50 EUR, plus mīnus daži eiro, Vācijā mazliet augstākas, Austrijā zemākas, bet viszemākā cena bija Austrumvācijā. Protams, kopā ar brokastīm. Dažuviet vienkārši kārtīgām, dažuviet tik pamatīgām, ka normālam cilvēkam nemaz nav pieveicamas.
Polijā ar nakšņošanu gāja visādi, bija gan sakarīgas naktsmājas, gan vienkārši vietas, kur pārlaist nakti. Cenas gan arī atbilstošas - 50 līdz 80 zloti (aptuveni 10 līdz 16 lati) par divvietīgu istabu. Bez brokastīm gan.
Ēdām pieticīgi, sanāca tāda kā divu nedēļu diēta no tomātiem, desām, siera un krējuma (tiesa, beigās tā kā sāka vilkt uz kādu steiku vai vismaz kotleti). Vācijā var nopirkt ļoti garšīgus gatavus kartupeļu salātus. Rupjmaizes mūsu izpratnē tur nav, lai nebūtu jāēd tikai baltmaize, līdzi bija paņemta mūsu pašu klona maize, ko ēdām vairāk kā nedēļu. Prombraucot nopirkām šķīstošo kafiju 3 vienā (citu šķīdeni es iedzert nespēju) un mazu elektrisko tējkannu, kas lieti noderēja brokastu kofeīna devas uzņemšanai Polijā. Produktus galvenokārt pirkām lielveikalos. Jāievēro, ka svētdienās lielveikali ir ciet un arī sestdienu pēcpusdienās tāpat. Protams, visur, kur apgrozās tūristi, ir ēstuves, dažas šikākas, dažas pieticīgākas. Tomēr mums vēdera prieki nelikās svarīgākie un mēs nolēmām tās ignorēt. Tas ietaupīja mūsu laiku un arī līdzekļus.
Par naudu īpaši nav ko stāstīt. Ja nu vienīgi, ka Visa karti Austrijā un Bavārijā gandrīz nekur neņēma pretī, vienīgi Shell benzīntankos. Liekas, American Express arī. Ja gatavojaties doties uz turieni, prātīgi būtu sagādāt Eurocard/Mastercard kartīti.
Valoda. Bērni, mācieties svešvalodas! Ar angļu valodu vien būs pagrūti. Polijā reti kurš runā kādā no svešvalodām, bet ar krievu valodu, ņemot palīgā pirkstus un intuīciju, saprasties var. Vācijā palīdzēja tās vācu valodas drumslas, kas no skolas laikiem aizķērušās. Austrijā arī, bet tur vietām runā tādā valodā, kas neizklausās ne pēc vācu, ne kādas citas man zināmas valodas :) Tomēr saprasties varējām un tas jau ir galvenais. Tūrisma informācijas centros un vietās, kur apgrozās daudz ārvalstu tūristu, runā un saprot angliski.
Ceļi. Par kvalitāti nav vērts runāt, tā mainās visu laiku, īpaši Polijā. Par autostrāžu lietošanu Slovākijā, Austrijā un Čehijā ir jāmaksā, iegādājoties uzlīmes (vinjetes), īsākais laiks - 1 nedēļa, cena Austrijā 7,60 EUR (Ls 5,32), Slovākijā 150 SKK (Ls 3,22). Autostrādes izmantot nav obligāti, bet tad jārēķinās ar līkumotiem un šauriem ceļiem, kas ved cauri ļoti daudzām apdzīvotām vietām. Uz autostrādēm šajās valstīs atļautais ātrums ir 130 km/h, bet reālais ātrums ir par kādiem 10 km/h lielāks.
Vācijā autobāņi, kā zināms, ir bezmaksas. Un ātruma ierobežojumu nav. Teorētiski. Praktiski ir un diezgan daudz, parasti 120 vai 100 km/h. Kas arī tiek ievērots samērā precīzi. Kopumā uz bāņa aina tāda - normāli cilvēki brauc pa otro joslu tā ap 140 km/h, mašīnu plūsma diezgan blīva, labajā pusē pa pirmo joslu mazliet lēnāk gandrīz nepārtrauktā rindā iet fūres, pa trešo ik pa brīdim aizsvilpj garām kāds steidzīgais. Sākumā mazliet jocīgi, bet ar laiku pierod, būtiski ir censties paredzēt situāciju un laicīgi pārkārtoties, netraucējot citiem. Kādā posmā, kur bānis bija ar divām joslām, priekšā bija kaut kas samisējies un josla diezgan strauji bija spiesta bremzēt. Sajūta nepatīkama, priekšā braucošais pēc tam pat aizbrauca uz labo joslu nomierināties.
Vislētākā degviela bija Lietuvā Ls 0,68, tad Polijā Ls 0,82, Austrijā vēl augstāka Ls 0,85, vislielākā degvielas cena bija Vācijā Ls 1,- (benzīns Super, pie mums pazīstams kā A-95). Ja braucat no Austrijas uz Vāciju, jārēķinās, ka pirms Vācijas robežas benzīntankos var būt rindas un degviela mazliet dārgāka kā citur Austrijā.
Autostāvvietas. Mazpilsētu centros auto var novietot tikai par maksu vai uz ierobežotu laiku (parasti mazpilsētiņās), no pusstundas līdz divām stundām, laiku kontrolē pēc tā saucamā parkošanās pulksteņa, ko novieto aiz priekšējā stikla. Pēc 18-iem parasti stāvēšana šajās vietās ir bezmaksas un bez laika ierobežojumiem, tomēr nereti naktī tur auto drīkst atstāt tikai vietējie iedzīvotāji. Tādēļ pirms auto novietošanas jāizpēta gan plāksnītes pie zīmēm, gan uzraksti pie stāvvietu biļešu automātiem. Sodi par nepareizi novietotu auto esot nopietni (praksē gan nesanāca pārbaudīt, bet redzējām kā uniformēti vīri ap 9-iem no rīta sprauda zīmītes aiz logu tīrītājiem).
Dažās pilsētās mēdz būt arī ļoti lētas vai pat bezmaksas stāvvietas ārpus centra, bet ne pārāk tālu no tā. Informāciju par tām var iepriekš iegūt šo pilsētiņu mājas lapās tūrisma sadaļās pie Anreise (piebraukšana). Piemēram, Bambergā atstājām auto Heinrichs-Damm Park+Ride stāvvietā par 0,50 EUR dienā, no turienes vecpilsēta ir 1,8 km, ar kājām aiziet nav problēmu, bet var arī aizbraukt ar īpašu autobusu par 1 EUR.
Bratislavā tieši pretī vecpilsētai Donavas pretējā krastā tilta Novy most galā atrodas iepirkšanās centrs Aupark ar milzu stāvvietām, kur var atstāt auto un doties pāri Donavai ar kājām (tikai jāatrod gājēju celiņš, kas no stāvvietas aizved tuvāk upei, ja kāpsiet pa taisno augšā uz tilta, tad tur gājējiem iešana aizliegta, gājēju ceļš ved zem tilta brauktuves līdzīgi kā Salu tiltam Rīgā) vai autobusu (bet tam vajadzēs 14 SKK monētās biļešu pirkšanai automātā). Ar auto piebraukt Aupark stāvvietai nav grūti, tikai jāseko ceļa rādītājiem un nedrīkst palaist garām īsto nobrauktuvi.
Pie tūrisma objektiem maksa par stāvvietu dažuviet ir par visu dienu (Krimmlas ūdenskritumi, Hohenschwangau/Neuschwanstein, Pravčicka Brana), citur par noteiktu laiku, bet pilnīgi pietiekamu, lai apskatītu objektu (Teufelshoehle, Wieskirche, Bastei), ir vietas, kur stāvvietas ir bezmaksas (Carnuntum, Liechtensteinklamm).
Ceļveži, kartes un navigācija. Pamatinformācija no Lonely Planet ceļvežiem par Bavāriju un Austriju, kā arī no Interneta. Polijas karte, kas iegādāta pirms pāris gadiem, un šogad pirkts Michelin Vācijas, Austrijas, Šveices, Beneluksa un Čehijas ceļu atlass galvenokārt noderēja, plānojot un apspriežot maršrutu.
Savukārt, tūrisma informācijas centros atrodami pilsētu plāni, kuros atzīmēti interesantākie objekti, klāt ir arī apraksti, dažkārt pat ieteicamākie apskates maršruti. Plāni ir ne tikai vācu valodā, ja angliskie nav izlikti stendos, jāprasa, dabūsiet. Tūrisma informācijas centru visdrošāk meklēt rātsnamā vai vismaz rātslaukumā, pareizo virzienu rāda ceļa rādītāji. TIC lielākoties strādā no 9 līdz 18, bet ir vietas, kur informatīvie materiāli atrodas arī ārpusē. Bez tam daudzviet uz tūristu takām ir izvietoti pilsētu plāni, tādēļ apmaldīties nav nemaz tik viegli.
Bet braucot galvenais palīgs bija Asus A696 plaukstdatoriņš ar TomTom Navigator 6. Mazais pļāpiņš, kā mēs viņu iesaucām, bez problēmām mūs izvadāja pa Vācijas un Austrijas pilsētiņu ielām, Alpu ceļiem un Vācijas autobāņu krustojumiem. Ja arī kādubrīd ieveda mūs galīgos neceļos, tad tikai mūsu pašu neprecizitātes dēļ. Vienīgi Austrumeiropā vietām ceļu būvniecība bija apsteigusi kartes sastādītājus un mazais pļāpa mūs neatlaidīgi mēģināja uzvest no viņaprāt pļavas uz šosejas. Lielākā problēma bija tā, ka pagaidām nav vienotas Eiropas kartes, bet ir atsevišķi Austrumeiropa un Rietumeiropa. Šī iemesla dēļ, vai, pareizāk sakot, tādēļ, ka biju to piemirsis, mājupceļā izmetām lieku līkumu pa Čehiju tā vietā, lai brauktu pa taisnāko ceļu caur Vāciju.
TomTom ir arī dažas īpatnības, kuras jāņem vērā. Piemēram, ja krustojumā galvenais ceļš pagriežas, tad balss atgādinātājs par to klusē, vadītājam pašam jāsaprot, ka jābrauc pa galveno ceļu. Vietām mazliet savdabīgi tiek skaitītas nobraukšanas no rotācijas apļa. Pāris reižu tādēļ aizbraucu nepareizi, vēlāk centos jau pirms apļa uzmest skatu ekrānam, lai būtu skaidrs, kā to izbraukt. Ja nu tomēr sanāk kļūdīties, maršruts tiek veikli pārrēķināts.
Ir arī tulkojuma īpatnības, piemēram, ilgi nesapratām, ko nozīmē "ieņemt otro labo". Un tikai mājās noskaidrojās, ka angliski tas pats skan "take second right", tobiš, otrajā šķērsielā pagriezties pa labi :)
Tas arī šodien viss.
Turpinājums sekos. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}