| Viļums ved uz Alpiem. Tepat jau tie ir. |
[14. Aug 2014|19:40] |
Reti kuri kalni, starp citu, sākas tā uzreiz, bums! un klāt. Tāpat arī Alpi, jau pa labu gabalu pamalē redz zilganus pakalnus, kas, tuvāk nākot, kļūst arvien augstāki un augstāki, līdz nemanot jau esi iekšā kalnos.
Pirmā diena kalnos bija slapja, īpaši apkārt vazāties negribējās, apmetām līkumu pa pilsētiņu, kuras nomalē bijām apmetušies.
Radstadt. Parasta Austrijas kalnu mazpilsētiņa, tiesa, ar visai senu vēsturi.
Pilsētiņā un apkārtnē daudz viesu māju, liekas, ka te netrūkst klientu arī vasarā, cenas diezgan kodīgas. Varbūt jāpiemaksā par skatu no balkona? ;)
Vakarā lietus pārstāja. Iesildīšanās pēc iemēģinājām vienu no tūristu takām (Wanderweg), kādu šeit desmitiem, dažāda garuma un grūtuma. Visas marķētas, ceļa rādītāji, attālumi (tiesa, strundās, ne kilometros), paradīze, vienvārdsakot. Un ik pa brīdim mākslīgi vai dabiski skatupunkti, lai iešana nav tik garlaicīga.
Iešanu drusku traucēja austriešu mežacirtēju nedarbi, bet kopumā iesildīšanās izdevās bez zaudējumiem, ja neskaita slapjos un dubļainos apavus.
Nākošajā rītā mēs, bruņojušies ar apkārtnes kartēm, paiku un ūdeni devāmies kalnos :)
Patiesībā šī taka bija visai viegla, vismaz sākumā. Augstuma starpība 500 m uz kādiem 15 kilometriem nav daudz. Pa ceļam, protams, jāpiestāj un jāapskata peizāžas (un jāatvelk elpa pēc kārtējā kāpiena).
Taka daudzviet ir parasts meža ceļš, īpaši par ainavu nepapriecāsies, toties saule mazāk karsē.
Lūk, un te jau augstākais takas punkts, veseli 1305 m virs jūras līmeņa.
Lai arī patiesībā ļoti pieticīgs augstums, toties skati smuki.
Tālumā redzams Dahšteina masīva sniegotās virsotnes.
Tālāk taka vietām kļuva visai nelabiekārtota, bet, galu galā, mēs tak negājām uz parku pastaigāties.
Un pašās beigās mēs tapām apbalvoti ar klasisku Alpu pastkartītes skatu :)
Tas šovakar viss. Līdz nākošajai reizei!
Viss ceļojums šeit. |
|
|
