dzīvē jau vajag visu ko izmēģināt.

tad nu vakar izmēģināju, kā ir dabūt piparu gāzi sejā, ne jau nu gluži pēc savas iniciatīvas, bet tā nu sanāca - kāds padumjš pajoliņš ar kriminālām nosliecēm bij izštukojis,
ka nenormāli kruta būtu savu līdzpaņēmušos pipargāzīti palaist Depo mazajā zālē,
kad tā ir pārbāzta ar dancotājiem.
man paveicās būt notikuma un šļāciena epicentrā,
tagad zinu, kā ir, kad nevar paelpot un nevar acis atvērt un visu seju nenormāli grauž pipargāzes molekulas,
tā ka liekas, sejai gals klāt, paskatīšos spogulī (kad spēšu pavērt šaurās spraudziņas, kas tobrīd nezkāpēc provēja dēvēties par pilnvērtīgiem redzokļiem) un ieraudzīšu jēlu masu ilzes iepriekšējās ikdienas sejas vietā.

izdzīvoju. nekas cits neatlika.
izmocījos, tad saņēmos, pavēru acis, uzkrāsoju kosmētiku pa jaunam (jo iepriekšējā likumsakarīgi nomazgājās, kad skaloju cietušos acābolus) un devos dancāt tālāk.
jāatzīst gan, pa ceļam izvaidot savu sāpi katram klausīties gribošam tipāžam.


un viss beidzās ļoti, ļoti labi, šodien staroju. prieks ir!

laura saka, ka mums jāiet ārā izvēdināt galvu,
bet man ir grūti aiziet kaut vai uz blakusistabu,
jo vakar divos naktī, pabeigusi skatīties, kā laura krāso virtuvi,
aizcilpoju pie draugiem, kas vakarēja tepat netālu,
un šis pasākums beidzās ar to, ka mājās jau nu gan es nācu zigzagiem un pakrītot kādā īpaši slidenā vietā (par prieku krievam, kas bija izvedis laukā savu suni - 5os no rīta!!),
jo, kā jau tas mēdz gadīties, draugiem nebija grūti 3 stundu laikā mani glīti piedzirdīt,
enīvei, tagad laura saka,
ka jāiet ārā to galvu vēdināt,
bet iesēdināt mani koferī un vilkt aiz sevis viņa atsakās.
sasodīts.

laura grib mani novākt ar hloru, aizbildinoties ar zeķīšu balināšanu.
aha.
tā jau nu mēs ticēsim.
tieši, kad es grasos iet vannā, viņa te zeķītes balinās.
sakritība? nedomāju vis.

inokentija mārpla koncertā es dabūju asiņainu gurnu un asiņainus ceļus.

talk dirty with Peaches:

http://www.fatherfucker.net/

elīna kolāte stāsta patīkamas lietas, tādas, kā festivāla coachella line-up esot apmēram tas, kas gaidāms Pukkelpop'ā. nu tad, dārgie, es sev turu visu, ko vien varu turēt, lai Peaches būtu tieši tik laipnas un no šī košellas line-upa tikpat rātni un apzinīgi ievāktos arī puķīša line-upā.

lorinch vakar ņēma un ievācās. mans sestais piedzīvotājs.
es to atzīmēju tādējādi, ka no rīta pārbaidīju savu jauno lauru, salecinot viņu trīs pakaļiņu augstumā.
drausmīgie augšējie kaimiņi rīta pusē bij nolēmuši urbt tieši virs manas istabas un gultas, vēlams, ieurbties man galvā.
tad nu sadusmojos, lēcu laukā no gultas, pidžamā un izpūrušiem matiem, strauji rāvu vaļā savas istabas durvis, nesos laukā un kliedzu: "Bļeģ!"
kas to varēja zināt, ka laura tai pat laikā miermīlīgi slīdēs no virtuves uz istabu ar kafijkrūzīti rokā?

tā nu esmu visus sabiedējusi un varu mierīgi laiskoties tālāk.
kaimiņi izurba mani no gultas laukā un tad pārstāja urbt. bļaķ.

visur vieni turki.
turki, turki, turki.
turki bija ICQ, turki ir Skype.
turki couchsurfing.com.
ne jau vienkārši ir, bet nemitīgi grib pļāpāt.
tu aizbrauc uz stokholmu un tur arī turki.
turki grib braukt ciemos un turki grib, lai pie viņiem brauc ciemos.
kas ir ar tiem turkiem?
viņiem turku sieviešu trūkst, vai?

sasodītie turku spameri un uzmākuļi.

aij, un vēl tā vārda diena šodien.

es vakar ņēmu un saņēmos un izpucēju vienu virtuves daļu tā pa riktīgam, pat gāzes skaitītāju noberzu un ne pārāk redzamo skapīša sānu un miskastes vāku es iebāzu vannā un izberzu un tad es kārtīgi nošrubēju plīti, es arī pārliku visas tējas uz citu plauktu un līdzšinējā tēju plauktā es skaisti saliku savas nenormāli skaistās vīna glāzes (no 4ām palikušas 3), ko tik es nesadarīju.
tai skaitā atklāju, ka it kā sadzijusi brūce uz rokas sāk uzvesties netīkami, kad tā pārāk daudz sajūt saskarsmi ar 'skaidru' un citiem tīrīšanas līdzekļiem, kā arī ļoti sāk sāpēt labā roka, ja pusdienu to vien dara, kā ar ārprātīgu un man neraksturīgu apņēmību vienkārši BERŽ.

pie tam atputekļoju pilnībā arī vienu savas istabas stūri, bet pazudušo degunpūti pa 7ls pirkto tā arī neuzgāju, pagājušajā 2dienā tas laikam ir saņēmies un tā vienkārši aizgājis.



un tas viss noteikti ir pārsteigums tiem, kas mani labi pazīst, jo nevienam no viņiem nav noslēpums, kāds es īstenībā esmu sivēns.

tas ir neticami, bet es tomēr esmu piecēlusies 11os, nevis atkal ņēmusi un glīti nošņākuļojusi dziļā, komatozā miegā līdz 13iem.
galu galā, kopš trešdienas es guļu nevis uz vecā, atbaidošā divu matraču savienojuma, kas neveiksmīgi tēloja gultu jau gandrīz divus gadus, bet gan uz Dormeo matrača, kas nudien ir lielisks, par spīti kretīniskajām reklāmām.
vienīgā nelaime, ka mans matracis tā glīti savā nodabā šļūkā pa grīdu, ceru, ka kādunakt tā neaizšļūkāšu uz virtuvi, pa sapņiem grozoties uz riņķiem vien.

la la la lā, sākam meklēt jaunu darbu.
psc.
šajā sakarā sāku justies arvien nomāktāka un nožēlojamāka, iedomājoties darba tirgus džungļus un cīņu uz dzīvību un nāvi, lai tikai dabūtu uzkāroto silto vietiņu.
varētu jau vienreiz nospļauties un sekot citu piemēram - tīties nahuj uz svešām zemēm, kur zāle zaļāka un putniņi skaļāk dzied, bet man taču tagad dzīvē sāksies jauns posms dzīvojot kopā ar lorinch un, vispār, dzīvot ārzemēs.. nu na-āzin, pa ārzemēm ir jāizklaidējas, dzīvot jau it kā tepatās neslikti, dzimtā zeme, radi un draugi un tā.

(atlaista nē, bet dabesīta un te viss iet uz galu! bļa)

vot bļeģ maitas, atkal kkādi pidari uzdarbojas:
"Apsveicam! Jūsu LMT numurs laimēja 100Ls bezmaksas sarunām. Lai saņemtu laimestu, zvaniet 5min laikā:
29776786 bla bla bla"

Jau piezvanīju uz LMT, lai nosūdzētu šitos krāpniekus,
es tik tagad aizdomājos, kādu labumu viņi gūst no tiem lētticīgajiem, kas ņem un piezvana arī.

Vēl man žēl, ka nezinu to i-neta adresi, no kuras var nosūtīt kādas 1000 sms, lai sapistu tiem kropļiem telefonu.

pilsētas vidū zaļā mauriņā jestri zied puķītes.
tas pats par sevi jau it kā nebūtu nekas,
tikai ir taču JANVĀRIS.

funkcija, 3dien aizmirsu pajautāt: kad vēl tavā dzimšanas dienā ir lijis??

es tiešām nedrīkstu, ne-drīks-tu dzert smagos alkoholus, piemēram, šņabi.
tad viss beidzas tā kā šobrīd.
esmu vakarnakt žūpojusi līdz 6iem rītā, dabūjusi pagulēt mazas stundiņas,
atrāpojusi uz darbu un jūtos galīgi pliveklīga, kaut man pārmaiņas pēc tiešām ir JĀSTRĀDĀ.
pie tam sūcu no glāzītes sidru, lai uzlabotu darbaspējas un garastāvokli.
nu labi, garastāvokli nē, tikai spēju kko padarīt.
cik nožēlojami.

turpmāk dzeršu TIKAI alu un sidru, lietas, kas nav stiprākas par kādiem 5 grādiem.
jā.

nu tad tā mīļie, lai jums šī šurpu ripojošā cūka atnāk trekna, ar spīdīgu spalvu, līksma, laimīga un veiksmīga! priekā!

esmu gana maucīgi satērpusies, spīguļos no kājām līdz acīm un gatava doties brēkt '12, 11, 10, 9...' un tādā garā.
mīlu.

pamodos gandrīz laicīgi, aizgulējusies tikai par pusstundu, kas priekš manis ir normas robežās.
izmazgāju matus, pat izfēnoju, salīdzinoši ātri atradu, ko vilkt mugurā.
paēdu brokastis, izdzēru kafiju, gatava doties uz darbu.

tad kādu savdabīgu, sev vien zināmu iemeslu dēļ ņēmu un iegāzos atpakaļ saklātajā gultā un nogulēju tur pusstundu, klausīdamās radio.
nospriedu, ka nupatās jādodas ceļā un, lai sapurinātos, vēl kādu pusstundu turpat gultā palasīju 'trīs vīrus laivā'.
sapratusi, ka nu jau nepiedodami kavējos, devos uz virtuvi, apsēdos krēslā un kādas desmit minūtes vēros sienā.
slinki mēģināju sazvanīt priekšnieci, lai pastāstītu, ka kavējos.
viņa necēla.
tas šķita pietiekams iemesls, lai, līksmi ķiķinot, vēl pusstundu palasītu 'trīs vīrus', kā arī pusstundu nosnaustos, pusnemaņā klausoties radio.
tad priekšniece piezvanīja pati un mēs abas nolēmām, ka šajā pirmssvētku dienā vispār ir muļķīgi doties uz darbu.
tam par godu es atkorķēju šampanieša pudeli un pierunāju sanitu īsti bohēmiskā garā ieraut kādu glāzīti pirms šodienas darāmajām lietām (kuru, jāatzīmē, man nemaz nav).


tā, lūk, es iešļūcu nākamajā gadā, kuru sev solu kā darbīgu un spara pilnu, bet aizdomas tomēr pastāv, ka tādi rīti kā šie manā mūžā turpinās uzrasties arvien no jauna, jāpiebilst gan, ka lielākoties vismaz bez šampanieša.

ak vai, kāda es esmu draiskule!
pašai bail paliek.

ei, šitie būs pirmie ziemassvētki, kad mans mazais brālītis zin, ka visa ziemassvētku vecīšu būšana ir nekaunīgs izdomājums un ka dāvanas neuzrodas pie durvīm/zem egles pateicoties visādiem mītiskiem lapzemju tēliem, bet gan tikai un vienīgi dēļ radu kredītkartēm.

jūtos atvieglota.
beidzot nekādas dāvanu stiepšanas iekšā kontrabandas ceļā un nekādi "kārlīt, ej līdz māsai uz istabu", kamēr mamma u.c. stīvē dāvanu maisu ārā pa durvīm, un nekādu "man šķiet, ka klauvēja, kārlīt, ej paskaties aiz durvīm" un tādā garā.
(es vienmēr iztēlojos, kā būtu, ja pa to īso laiku, kamēr dāvanas nepieskatītas mētājas ārā gaitenī, kāds tās pievāktu. tie gan būtu jautri ziemassvētki.)


lūk. un tagad pa ceļam paķeršu omu un braukšu pie mammas, patēva un mazā ticību zaudējušā, toties fakta 'man pienākas pa dāvanai no katra rada' apjautušā brāļa.

šodien skatījos filmu ar šo vīru galvenajā lomā, nu galvenajā vīriešu lomā, galvenās sievietes loma tomēr tur bij mazliet galvenāka.
ļoti iepatikās šī fotka.
mīļš.

p.s. funkcija, tev ar patīk?

nu tas ir pizģec, cik es šovakar draiska sajutos!
tūlīt uzsmaidīšu katrai mājas stenderei un tad došos gulēt.