nu esmu divreiz stopojusi pa poliju naktī.
mums ar lauru nav nekāda bēda nedz pusnaktī karāties pie bialostokas autobusa pieturā un kārstīt kārīgus īkšķus,
nedz vienos naktī atrasties uz absolūti tumša ceļa neredzot savas pēdas, viena otru un citas bīstamas lietas, un jau pirmajās 5 minūtēs sadabūt sev draudzīgu fūri, kas dodas akurāt tajā virzienā, kur mums kārojas nokļūt. pie tam fūres vadītājs iemāca mūs no fūres izdabūt ārā kafiju, kā arī uzliek poļu filmu, ko atzīstu par vissviestaināko-vissmieklīgāko, ko pēdējā laikā esmu redzējusi-
par poļu izgudrotāju, krievu spiegiem, kazu u.c. sviesta goda nosaukuma cienīgiem personāžiem.
("Nice goat. Very sexy. HA HA HA HA!")

fūru vadītāji ir brīnišķīgi, brīnišķīgi cilvēki.
briesmu stāstus ir izgudrojuši kkādi nelaimīgie, kam gadījies uztrāpīt uz vienu ķēmu no tūkstoša.


nupatās neesmu gulējusi jau gandrīz 36h, bet kurš gan skaita?

shodien jau pilnígá pofigá braukájámies krustám shkjérsám pa berlíni ieksh U bánja (tas brauc pa zemzemi) un S bánja (shis brauc pa augshzemi) bez biljetém, pilníbá ietrenéjushás novértét, vai iekshá kápjoshie gadíjumá nav kontrole.
vakarnakti nolékájám pa forshinju underground klubu, atmosféra gluzhi ká músu depo, múzika daudz labáka. dj bija dievi!
berlíne ir pilséta, kur es jútos ká májás.
tagad pláns dabút darbu berlíné un padzívot sheit.
tikai jásaprot, ká to dabút gatavu.


enívei. tad nu rítá atkal celja malá un májup.
a negribas nekádu pretígu rígu, godígi sakot, ij ne acís redzét.

pirmdiena: no rígas uz varshavu, 700km, atklájot, ka nav nekas baiss stopot kkádá polijas chuhnjá nakts vidú. jaukais izmitinátájs indietis toni ar visu churbánu neiebilst mús uzlasít varshavas vidú pus2os naktí.
otrdiena: atklájums, ka varshava ir viena árkártígi skaista pilséta, kur noteikti jáatgriezhas, lai pavadítu vairák laika.
treshdiena: no varshavas lídz berlínei, 600km, celja malá nav jástáv vairák par 5min, pat tad, ja nolemjam celja malá iztriekt alinju un tad tikai stopét tálák, apstájas mashína un més tiekam varmácígi atrautas no zálája, lai trauktos tálák.
shodien: pastaigas pa músu izmitinátáju dzívesvietas apkártni. laura nopirka spoguli, es nopirku glázi veikalá ar brínishkju nosaukumu ´second sound´.

ceers!
otrdien atpakalj rígá, pagarinát pasi un tad mesties atkal kaut kur. vienalga, kur.

zinu, zinu, pēdējā laikā esmu klusējusi kā partizāns.
bet apsolos pēc nedēļas izstāstīt, kā man gāja stopējienā uz berlīni.
priekā, draugi!

"nesēro, es tevi ņemšu līdz, jo tu esi mans mājāzis un, kad cilvēks ir pieradis, ka mājās ir mājāzis, tad bez mājāža vairs nevar."
(c)es

tas ir, kad mēs ar sauli pārvāksimies uz drīz ekspluatācijā nododamo "Rīdzenes Rezidenci", es ņemšu līdz lauru.

es māku:
izdomāt, ka trešdienas nakts kā reizi būtu pati piemērotākā, lai visu nakti lēkātu apkārt, dzerot džinu un viskiju (ne jau kopā, bet pēc kārtas),
tad pagulēt divas stundiņas,
8os ar varu izstumt vārgo ķermenīti no gultas (savu),
pusstundas laikā sapost sevi, lai laicīgi izietu mājas,
kaut kā dot pavēli kājām aiznest šo savārgušo nešļavu līdz darbam,
kur īsā laikā ar domu spēku panākt,
lai visa biroja augstākā vara aizdodas kaut kur ārpasaulē un netraucē man sapņaini staipīties, neko lāgā nedarīt un skaitīt minūtes, cik atlikušas līdz mājās došanās brīdim, tas ir, pulksten 18iem.

p.s. es vakar nepiedzēros,
p.p.s. man šorīt nav paģiru,
p.p.p.s. vienkārši ir grūti, jo nav gulēts.

lūk, to es arī kāroju jums šodien pavēstīt.

vēl varu piebilst, ka somu meitenes, ko houstojam (tas ir, izguldinam dzīvoklī pāris naktis), izrādās, nebij pāris, jo vakar viena no viņām kaislīgi bučojās ar zināmu latvju zelli,
un vācu puika, ko arī houstojam, ir neiedomājami glīts un šodien ies pie manas frizieres.

anitra šodien pieķēra putnu kakājam un pēc tam jutās neveikli - viņš taču joprojām turpat sēdēja.

(pusdienu pārtraukums kopā ar anitru ir mīļš)

bļīn, nu nekas mani dzīvē neinteresē no tā, kas saucas 'darbs'.
gribas tikai tirināties, plikšķināt plakstus un sapņaini lūkoties ārā pa logu, graužot zīmuļa pēcpusi.
kur es tāda likšos?
nevienam darbam tādus rafinētus sliņķus un tirliņus takš nevajag.
šābrīža darbvieta drīz sāks aplūkot mani ar aizdomām.

a kur tad lai mēs (tie no sliņķu un tirliņu sugas) dabonam naudu?? ēst tak gribās.


tiešām sarežģīti!

vispār šodien esmu tāda drusku padebīla.
brīžiem sajūtos ļoti draiska, gribas mētāt jokus un tirināties,
brīžiem gribas dabūt pusķieģeli uz galvas (manas).

tā kā šobrīd spēkā stājies draiskais mirklis, tad gribu jums ieteikt vissuperīgāko veidu, kā čatot skypā - runāt ar kādu, kas ir onlainā, bet neatbild (jo laura drošvien atrubījusies dziļā mērkaķa miegā) un runāt vairākas stundas. tad var sarunāt tādu ūberkūlo palagu! ahujeķ, ku kruta.

vēl pļāpājot virtuāli ar dāvi nori, ir dzimusi ideja - doties riteņbraucienā un visam iesaistītajam baram šņaukt amfetamīnu, līdz ar to močīt trīs dienas pēc kārtas bez tādiem traucējošie faktoriem kā gulēšana un ēšana. tikai laiku paņem, bļin.


ai, nu es jau teicu, ka šodien esmu padebīla. tas ir točna. nu, ka padebīla.

vot tagad es jūtos tā - atradīšu kādu nomaļāku stūrīti darba telpās, ielīdīšu tur, ieritināšos un klusītēm nosprāgšu.

tā iet, kad mājā tiek lietots kkāds padebīls monitoriņš - 15 collas nav nekāds lielais pinpis.
taisu uz tā perdelīša sev cibas pamatnītnes un tad darbā jālūr uz kkādu stulbu fonu, kas 19 collās atstāj baltas malas gar sāniem.
tā nu tikko uzcepu sev jaunu paskatiņu, jūtos lepna, un ar to visu es gribēju teikt, ka šodien ir mana 3 gadu jubileja cibā, bļeģ.
mīlu.

tfu-ti, stulbums, pirmā nedēļas nogale, kas izbaudīta starp saspringtajām darba dienām
(nu, darbs no 1dienas līdz 5dienai un nedēļas nogale dota atpūtai),
izbaudīta tik hārdkorīgi, ka šajā 1dienas dienā uz darbu esmu atsteberējusi vienu kāju velkot līdz kā ķeseli.
tas ir tā, kad viena kāja strādā baigi labi, bet otra tikusi iebāzta kaut kādā stulbā caurumā un dabūjusi ciest,
tātad nav lietojama tikpat veiksmīgi, cik pirmā.
tā nu es te kliboju, izliekoties, ka traumēta esmu godīgā negadījumā, nevis žūpošanas neuzmanības akcidentā.
vļē.

nu re, aizvadījām Topi atpakaļ uz Tartu.
tāds jauks somu dūdieviņš, brillītēm un taisniem blondiem matiņiem.
mēs ar lauru prasījām, lai viņš sadūdo mums lietu, mēs gan prasījām latviski, lai viņš nesaprot, bez tam mēs nemākam angliski pateikt 'sadūdo'.


un vakar bija 80-to gadu balle, jeb, kā smejies, sanitas 80 gadu dzimšanas diena.
wake me up before you go go.


p.s. kaut kāda padebīla esmu šovakar. esmu redīsiņš un laura ir bietīte, vai otrādi, viss atkarīgs no tā, no kuras puses tu skaties!

trešā darba diena:

no šīs pārvelkos mājās ļoti nogurusi.
man tas ir kas jauns- ka jāpadara 3 svarīgas lietas reizē, ka nav laika visu izdarīt, ka vakarā mājās pārņem panika, saprotot, kas jāizdara pa rītdienu.

a man likās, ka visos darbos ir kā manā iepriekšējā - nāc, kad gribi, ej, kad gribi, un, ja gribi, tad darbā visu dienu sūkā zīmuli un šūpo kājas.

otrā darba diena, kopsavilkums:
1. jūtos mazliet vairāk iekšā savā jaunajā birojā, vairs ne kā titilbiņš no malas.
2. vairs nav tik ļoti bailīgi no priekšniecības.
3. dienas beigās beidzot atradu, kur stāv kafija. bundža bija tukša. tā kā spēkā ir stājies šī saraksta 1. punkts, tad uzdrošinājos pat paņemt neattaisītu kafijas iepakojumu un pārbērt kafijas bundžā.
4. man ir uztaisīts darba meils. tagad arī man ir outlook express, mans un tikai mans.
5. noslēgts un parakstīts darba līgums.
6. šeit tiešām ir JĀSTRĀDĀ. tas man principā būtu jādara arī šobrīd, savādāk nepabeigšu savu preses monitoringu līdz mēneša beigām.

secionājums:
ir ok. tiešām ļoti ok.

tā, es kļūstu par godīgu meiteni.
nekas cits jau man neatliek,
ņemot vērā faktu, ka esmu iedzīvojusies darbā,
kur katru darbadienu jābūt klāt kā kociņam 9os no rīta un jātup līdz 18iem.
tātad nekādu žūpošanu un traku izklaižu vakaros, kuri nav 5dienas vai 6dienas.
ļoti labi.

a darbs ta kruts - projektu vadītājas asistente PR kompānijā, nu vismaz man šķietās, ka ok.
šodien gan mani nosēdināja apslimušās biroja administratores vietā, tā nu pirmajā darba dienā apgūstu divas profesijas šai birojā.
būtu laimīga, ja aptvertu kaut vienu.
bet laikam ir lietas, ar kurām jaunos darbos jāsamierinās - ne tu kādu vārdā vēl īsti zini, ne normāli virtuvē paēst vari, neko nesaproti, smaidi kā muļķītis un paniski ceri, ka visi nepadomās, ka šī jaunā darbiniece gan ir klīniska idiote ar uztveres problēmām.

viss!
eju klosterī.
savādāk grūti iedomāties, ko vēl sastrādāšu.

lieliski, mēnesi esmu nodzīvojusi bez darba un bez naudas, pusizmisuma stāvoklī, gatava grābt pirmo darbu, kas gadīsies, un tagad piepeši darba piedāvājumus man met pakaļ maisiem, spēj tik grābt un vandīties pa darba pārrunām savā zilajā darba pārrunu žaketītē.

nu labi, labi, es pārspīlēju mazliet, lai smukāk izklausās, es tik šodien eju uz vienām pārrunām un tikko zvanīja jau par nākošajām un no vēl cita amata es jau paguvu atteikties.

šodien man būs sūdmūzikas diena.
biedēšu kaimiņus un sevi un kaķi ar DC++ atrasto VA Now Dance 2007 kompilāciju, nav jau nemaz tik traki, ja iekšā ir gan Hot Chip, gan Justice.

UPD. hmm, tomēr drausmīgs sūds kopumā.
ar izņēmumiem.