fui bļeģ!
meitenes ir debīlas.
braukšu viena.

tā nu vakarvakarā sasapņojāmies par 2007tā sagaidīšanu citās zemēs,
gan ne pārāk tālās, jo to sasniegšana būtu par dārgu mūsu pieticīgajām aldziņām.

tallina un viļņa uzreiz tiek atmestas kā pārāk triviālas.

toties prāga - jā, prāga, eto vešč!
šodien, protams, noskaidroju, ka 'ha ha, kāda jums prāga' - uz šo lokācijas punktu autobuss no rīgas šķūrē vienīgi pa pirmdienām, kas mums īsti neder, jo jaungads ta šogad 7dienā.

arī krakova, kas esot tīri smuka, nobirst kā iespējamais variants - eirolines uz turieni vizina arī kkādās noteiktās dienās, tikai, nedo' dies', ne vajadzīgajā 6dienā.

nu tad nospļāvāmies un palikām pie varšavas.
tagad jāsavaņģo kāds drosmīgais, kas būs ar mieru izmitināt 4us purnus, jāatzīst, sieviešdzimuma.
(mums tāds dūdiņpasākums taisās notikties laikam.)


tāpatās tagad nāksies dzīvot samērā askētiski, lai iekrātu kādu simtiņu šim pasākumam.

tā kā man ir tikai visādas īgnas, dvēseliskas lietas, ko teikt, un to jau nekad nevar tā kruta pateikt, tad sanāk, ka labāk neteikt neko.

bet kaut ko jau pateikt arī gribējās.

vēl apmēram stunda un viņi iestājas.
veseli 23.
kaut kā baisi tomēr.

šodiena pavadīta lieliski, pie mammas un citiem zvēriem ciemā, vērojot, kā mamma izkarina visādus plikus ziemassvētku eņģeļus,
bet patēvs lūr uz šiem eņģeļiem ar nievīgām acīm, bet patēvam nav tiesību nekā nosodoši lūrēt, kur nu vēl izteikties,
jo pavisam nesen viņš aizgāja uz veikalu ar suni kopā, bet atnāca mājās bez suņa un samulsa, kad mamma apjautājās, kur suns. (mūsu vecā franču buldodziene, protams, palikusi piesieta pie veikala, kamēr patēvs mierīgi aizsoļo caur otrām veikala durvīm mājās.)
pie tam tā notiek jau otro reizi.


mīļākais šodienas stāsts gan ir par to, kā mana mamma pļāpājusi pa telefonu ar manu tēti, pie viena pasūdzoties, ka es nemitīgi zaudējot cimdus.
(piebildīšu, ka 2dien man paliek 23 gadi un es jau 3 gadus nedzīvoju kopā ar visādiem radgabaliem,)
tētis iesaka, ka man vajagot piesiet to striķīti pie cimdiem, kas izvelkās caur mēteļa rokām, nu, kā maziem bērniem pavisam.
mamma atbild, ka tas nelīdzēšot. es pazaudēšot ar visu mēteli.

nu, vai tie abi nav sivēni? šitā izrunāties par personīgo atvasi!

nu, komōn, vai nu ziema vai vasara, šitāds tizls dabas stāvoklis spēj nomaitāt jebkādu erekciju uz kaut kādiem jaukiem darbiem.

es, protams, saprotu, ka ir jautri ap 6iem no rīta stāvēt uz dīvāna kopā ar draugiem un baurot pilnīgi šķībos toņos latviešu dziesmas,
tomēr-
ja otrā rītā ir jāsēž darbā un jāraksta nenormāli daudz birokrātiskas huiņas, kamēr tieši pie durvīm bļaurē mazu bērnu tonna,
tad tiešām var sajukt prātā!
un tie mazie dergļi vēl mēdz iesteberēt iekšā pie mana galda un lepnās māmiņas uzskata, ka re ku kruta, re, kā viņas mazais brīnums klumburē apkārt un - nudien - mans pienākums būtu viņiem uz-smai-dīt.

man jau zobi mizojas no šitā murga un gribas paaicināt kādu pedofilu baru paizklaidēties vai vismaz pašai pavicināties ar slotaskātu.

sāk pārņemt baisa sajūta, ka samita laikā mums būs jādzīvo tādos kā improvizētos kara apstākļos.
tā kā centrs būs slēgts, tad veikaliem neviens nepiegādās ēdiena rezerves un paši darbinieki netiks uz darbu.
izliekos, ka patiesībā man tā neliekas, tikai pa kluso katru vakaru ieslīdu veikalā un iepērku pārtikas krājumus krietnākam laiciņam, nevis dienai vai divām, kā parasti.
ledusskapis jau sen nav bijis tik patīkami pilns.

pirmā izbeigsies majonēze, mans mīļākais ēdiens, jācer, ka majonēzes krājumi veikaliem tomēr ir.


ai, varbūt vajadzēja sagādāt arī alkohola krājumus, lai no šausmām varētu mesties žūpībā.
esmu pārliecināta, ka veikalos tie izbeigsies vēl ātrāk par majonēzi.

es jūtu, ka šodien varētu kko nenormāli krutu ierakstīt, tikai nelaime tāda, ka nekas ievērības cienīgs un mani satraucošs nav noticies pēdējās dienās.

uzsāku personīgās pilnveidošanas programmu "jauna, uzlabota ilze".
redzēs, kas sanāks.

galu galā, es šodien visu dienu pārvietojos apkārt ar maisiņu, kurā atradās disko bunba un plekstes, tas jau kaut ko nozīmē.
darbā līdz ar to šodien nebiju, tas gan neiekļaujas programmā.

kopumā šobrīd jūtos ārkārtīgi lepna ar sevi, jo tikko es un sanita pieveicām milzīgu, beigtu zivs līķi, ko es, zvejnieka meita būdama, pirms kādas nedēļas ieguvu savā īpašumā.
par laimi, šī konkrētā daiļava bija jau atbrīvota no iekšām un zvīņām, tomēr miesu no kauliem atdabūt vienalga bija diezgan sarežģīti, īpaši ņemot vērā, ka esam būtnes bez pieredzes attiecīgajā jomā.
rezultātā miskastē mētājas jokaini apskādēts beigts breksis, bet bļodiņā uz galda ir vēl jokaināki mazi sacepti zivs gabaliņi, ko es lepni nodēvēju par zivs čipsiem.

tā kā ir garšīgi, tad es atkārtoju, ka šobrīd nudien ar sevi lepojos - jūtos kā īpaši apdāvināta zivju cepēja.

viss ir sūdīgi sūdīgi sūdīgi
bet man ir pudele vīna (nu ok, nu jau puspudele) un cigarešu paciņa!
vihī!

http://www.dailymotion.com/tag/Palett/video/xgeuv_final-fantasy-a-la-chapelle


mūsu klātesamības aplaimotajā koncertā gan nebija bundziņu vīrs.

stokholma ir brīnumskaista.
emre un ozons mūs trijas lieliski izmitina.

ouvens palets ir ģēnijs. nav nekāda māksla stāvēt uz skatuves 4atā - viens mauj mikrofonā, divi baksta stīgas un viens gāž pa bungām, māksla ir stāvēt vienam uz skatuves ar vijoli un, pateicoties brīnumkastītei, kas piesaistīta ar vadu pie vijoles un ouvena ģēnijprasmei to visu pielietot, dabūt gatavu koncertu, kas ir kā tūkstoš vīru koncerts.
mēs ouvenu satikām pie sodra teātra ieejas un parunājāmies.
ouvens: could you tell me where is sodra theater?
es: this is the place
ouvens: thank you
tad vineta paturēja durvis, jo final fantasy vīram katrā rokā pa kastītei.
piedodam 2u stundu kavēšanos.


kā vienmēr, prombraucot es iemīlos mazliet.
(pirms tam nē)



atpakaļbrauciens sēžamtelpā ir nenormāli sūkājošs, jo šoreiz mēs braucam kopā ar kādiem 10 urlīgiem lietuviešiem, izcilākajam eksemplāram trūkst pāris zobu, citam tie ir zeltā sisti. visi piemāvušies līdz nejēgai un, alkohola drosmināti, nolemj, ka ar mums noteikti šovakar jāiepazīstas.
toties guļošais urlīgais lietuvietis ilgu laiku maigi vemj sev virsū un pat nepamostas.

vētra tomēr nebija nevienu mirklīti.



es noteikti gribu kādudien atgriezties stokholmā. mīlu.

šonakt un naktī no 5dienas uz 6dienu uzticu savu ķermenīti prāmja un jūras žēlastībai.
rītvakar Final Fantasy koncerts stokholmā.
hosts arī atrasts, turks, vārdā Emre.
cerams, ka nepārdos mani, svēto sētu un chupakabru uz austrumiem par maukām.

tātad, lūdziet par mani. nu, lai man veicas.

aicinājumos draudzēties man neapstiprināti stāv:
-bezsejainis, 1 gab
-kails, muskuļains torss, 1 gab
-vecs, ūsains vīrs ar kovbojcepuri*, 1 gab


*patiesībā dzeltenu strādnieku aizsargķiveri, bet man izskatās pēc kovbojcepures un šis variants man patīk labāk (loģiski, kā jau mans variants)

gribu skaistas lillā acis.
tā, ka acu zīlītes ir lillā.


protams, tās būtu manas personīgās acu zīlītes, nevis kaut kādas burciņā vai rociņā.
(es tikai jutu par nepieciešamu paskaidrot)

dzēšot ārā vecus e-pastus, atradu, ka man kādureiz ir bijis atnācis šāds:
"Call out Gouranga be happy!!!
Gouranga Gouranga Gouranga ....
That which brings the highest happiness!!"

protams, sūtītājs un e-pasts nezināmi, pārpratuma pēc nonācis inbox nodaļā, nevis mēslainē pie pārējā spama.
drošvien saglabāts, jo tik.. nu jā.

'logi' tomēr bija pārāk pretīgi, lai skatītos, bet kko ar majonēzi gan vēl varētu ieēst.