| |
[Oct. 17th, 2005|10:02 pm] |
Vēl radio ziņas šodien stāstīja, ka Lietuvā esot iestājies darbaspēka trūkums, cik nopratu, galvenokārt fiziskā darba strādnieku trūkums, jo daudzi ir aizbraukuši peļņā uz ārzemēm. Pieņemot, ka šīs ziņas autori nemānās un nepārspīlē, kā diemžēl nereti gadās, varam gaidīt, ka līdzīga situācija pēc kāda laika izveidosies arī Latvijā. Kādas varētu būt tās sekas? Imho šādā situācijā ir iespējami divi produktīvi risinājumi:
1. Lētā darbaspēka imports. Tas uzturēs ekonomisko izaugsmi (normāla prakse; šķiet, tā dara visi, kas vien spēj), taču radīs pamatīgu etnisko spriedzi. Nejauka perspektīva.
2. Augstāku algu (vispirmām kārtām) un labāku darba apstākļu (vēlāk, tajā skaitā darba aizsardzības normas, veselības apdrošināšana utt) nodrošināšana "vietējiem" strādniekiem. Tas, savukārt, prasīs vai nu samazināt īpašnieku peļņu, vai paaugstināt darba ražīgumu, vai abus kopā.
Jāsaka, ka otrais ceļš noteikti būtu labāks, jo ļautu ražot preces (vai pakalpojumus) ar augstāku pievienoto vērtību nekā šobrīd, un dotu vairāk esošajiem valsts iedzīvotājiem, vismaz tas ir labākais no darba ņēmēja viedokļa. Taču tas arī ir grūtākais ceļš. Peļņas samazināšana noteikti nav neviena īpašnieka karstākais sapnis, jo prasa samazināt patēriņu. Darba ražīguma paaugstināšana prasa efektīvāku noieta meklēšanu un efektīvāku menedžmentu. Tā prasa arī darbinieku apmācības nodrošināšanu administratīvi, un darbinieku spēju mācīties strādāt efektīvāk.
Iespējams gan, ka lētā darbaspēka imports nebūs vienkāršs. Varbūt kāds zinošāks varētu pakomentēt, kā ES likumdošana regulē viesstrādnieku uzņemšanu no tām valstīm, kuru iedzīvotāji būs vispirmām kārtām ieinteresēti meklēt šeit darbu - imho tās varētu būt Baltkrievija, Ukraina, Moldova? Šaubos, vai tradicionālo ES "darbaspēka donoru", piemēram, Turcijas, viesstrādnieki izrādīs vēlmi apmesties šeit.
Un, ja darbaspēka imports būs ierobežots, tad imho mūs sagaida jauns bankrotu vilnis, kas aizslaucīs tos uzņēmējus, kuri nevarēs piemēroties jaunajiem apstākļiem, līdzīgi kā pēc 90.gadu vidus un 2.puses krīzēm pazuda ļauži "v maļinovih pidžakah". Taču domājams, ka pēc zināma krituma atlikušie piemērosies un ekonomika kļūs "labāka" uz paaugstinātās efektivitātes rēķina; ja šī piemērošanās nenotiks, mūs sagaida dzīveslīmeņa kritums, piemēram, tādēļ, ka nebūs, kas vannasistabā nomaina pilošu krānu vai saremontē automašīnu.
Savukārt, ja darbaspēka imports būs pietiekami iespējams, mūs sagaida nacionālistiska spriedze un ekonomika, kas varbūt pieaugs apjomā, taču saglabās zemu efektivitāti. |
|
|