Es ceru, ka mana iedomība man piešķir vismaz elementāru cilvēciskumu.

Nopietns lepnums par to, ka šogad nebija ne kaku metēju, ne zobu sitēju. It kā tas būtu mans nopelns kaut kāds.

tieku mājās no koncerta un pirmais, ko izdaru, kad ieslēdzu datoru - pajautāju googlei does bryan adams fly commercial.
atbilde ir - nē. viņš lido ar praivatdžetu.

Kas man nepatīk: tie, kas tiek pie iesnām un uzreiz saka, ka viņiem ir/laikam ir gripa.
Kad man nākamreiz asiņos deguns, es teikšu, ka man ir/laikam ir ebola.
Vēl mani uzrunā tie, kuriem vienu vakaru "sākas gripa", bet nākamajā dienā ir "pagājusi tomēr garām".

.midget {
height: 50%;
}

Tas, ka tev ir trīs bērni, tas nozīmē tikai to, ka tev sekss ir bijis vismaz trīs reizes. Tas tiešām nenozīmē, ka tev ir milzu pieredze un tu esi visgudra.

par visiem tiem abortiem un tā... jim izdarīja labu darbu. vajag vairāk tādu balsu internetu visumos. tu stāsti, kā ir bijis TEV, aiz viena statistikas ķekša parādās dzīvs cilvēks.
tie paštaisnie kliedzēji, ka viņas jau nekad, kā tā var, egoiste, ko vēl ne... bet pat tad, ja tu izvēlies dzemdēt, tas tev nesniedz garantiju, ka tevis izdarītā izvēle būs pareizā daudzo kliedzēju acīs. pat tad, ja tu izvēlies laist bērnu pasaulē, pastāv iespēja, ka tu to darīsi nepareizi. ne pa īstam. nopietni, nopietni, ir vesela supervaroņu māšu kustība, kuras, atšķirībā no pārējām, ir dzemdējušas pa īstam un tāpēc ir īstākas mātes.
visīstākā dzemdēšana ir mājās, protams. bez jebkādas medicīniskas iejaukšanās un atsāpināšanas.
par samērā neīstu māti jebkuru sievieti padara dzemdēšana ar jebkādu atsāpināšanu.
bet tās, kas ķeizarotas, tās vispār par mātēm saukt nevar!
nopietni, nopietni. ir tā. palasiet cāli, palasiet jebko.
tad nu tu, īsta vai neīsta māte, esi bērnu pašas vai ārstu spēkiem dabūjusi ārā, arī tad vēl nekas nebeidzas. tad tu vari izdarīt nebeidzamus gājienus, ko jebkuram, viņa paša galvā vismaz, būs tiesības uzskatīt par nepareiziem. ak, vai, lai ko tu darītu, tas vienmēr būs nepareizi. nekad nebūs labi.
senāk bija modē teiciens, ka tikai pieclatnieks visiem patīk, tāpēc visiem neizpatiksi. nē, nu, muļķības tās ir, lai kāda naudas zīme tu būtu, vienalga atradīsies kāds, kam tu nebūsi gana labs. tu un tavas izvēles tāpat daudziem nebūs labas, un viņi kliegs tev ausī skaļi, ļoti skaļi.

Lasu viskādas atmiņas par PSRS.
Daudzi tā laika kuriozi mūsdienās tiek dēvēti par life hacks.
«...Недавно бабушка мне говорит: ты вот выбрасываешь куски мыла, а надо их в чулок капроновый положить и тогда можно еще ими пользоваться...»

Kas to būtu domājis! Ir pienākusi diena, kad es bez bažu uzlieku šujmašīnai overloka pēdiņu, uzgriežu šujamātrumu līdz galam un tad tā vienkārši sašuju visu vajadzīgo.

Runājot par Kolkā pazudušo kaitotāju, metas nelabi, kad palasu internetos komentārus.
Kāpēc visās situācijās reāli visi, visi skaļi un vienbalsīgi metas vainot upuri? No tā kaut kā vieglāk pašiem paliek? Paši sajūtas saprātīgāki un labāki?
Noslīki? Pats vainīgs, ka līdi ūdenī.
Izvaroja? Pati/s vainīga/s, ka tā saģērbies/tur aizgāji.
Nošāva? Pats vainīgs, ka kādu uz to izaicināji.
Apzaga? Pats vainīgs, ka tev tas aifons bija.
Piekāva? Pats vainīgs, ka acis pacēli.
Ķieģelis uz galvas uzkrita? Pats vainīgs, ka no mājas izgāji.
Dzīvoklī ķieģelis uzkrita? Pats vainīgs, ka mājās sēdēji.

Gūgle, kad tur gribu meklēt "i hate vbac moms" saka, ka ar pēdiņām neesot neviena paša atrasta rezultāta.

Ziemeļkoreja ir tāda normāla ikdienas distopija.

Ja tā padomāt, tad man šķiet, ka lielākā cilvēku daļa tikai kaut kā nesaprotami tēlo, ka viņiem ir daudz naudas.
Nu, tur, dzīvo ar māti vienistabas dzīvoklī Bolderājā, bet brauc ar jaunāko, dārgāko BMW.
Dzīvo Vecrīgas centrā, bet ēd tikai ciemos.
Valkā smalkas drēbes, bet ņem ik mēnesi jaunu kredītu, lai atmaksātu iepriekšējā mēneša kredītu.
Es nesaprotu, kā lielākā daļa cilvēku var atļauties to, ko viņi atļaujas.
Es arī nesaprotu, no kurienes ir tik skumja Latvijas algu statistika, ja apkārt lūkojoties šķiet, ka visiem ir ne tikai viss, bet pat par daudz visa kā.
Vēl es nesaprotu, kāpēc es dzīvot nemāku. Acīmredzot nemāku.

ir samērā interesanti nolūkoties, kā cilvēks pats uzskata, ka viņa rīcību vada "atvērts prāts", bet teju visi no malas ir pārliecināti, ka šis prāts ir pilnīga sviesta pārņemts un pats sevī apmaldījies.

Labi gan, ka ir internets un es no tik daudziem svešiem ierakstiem uzzinu, ka ārā snieg. Citādi tak nekad nebūtu uzzinājusi! Man taču mājās nav logu, vai ne.

Bet ir taču tādi cilvēki, kuriem ir paveicies. Viņi var ieiet parastā ķīniešu veikalā, paņemt random "one size fits all" apģērbu, un viņiem tas one size tiešām derēs.

Viena no manām vecmāmiņām, nu jau ļoti sen mirusi, visu mūžu vāca krājumu krājumus. Visam. Viņai pat bija skapītis ar prīmām, lai gan, cik zinu, viņa nebija smēķējusi pat vienu sava mūža dienu. Man tika teikts, ka tas tāpēc, ka viņa piedzīvojusi karu. Kara laikā bads bijis. Traki bijis. Grūti bijis. Kad es negribēju ēst viņas pārvārītos makaronus un pa vienam vien metu viņus aiz grāmatu skapja, viņa, atšķirībā no otras vecmāmiņas, man nevis par āfrikas bada bērniem stāstīja (kuri, kā zināms, par pārvārītiem makaroniem būtu laimīgi un piecas saimes astoņus gadus no manas porcijas būtu pārēdušās), bet gan teica, ka kara laikā gan tas būtu bijis īstens našķis, velti es esot tik izlepusi.
Nu, jā, nekāda kara nav, es karu neesmu piedzīvojusi, bet mani regulāri pārņem hoardošanas vēlme. Nē, man neder, ka mājās ir tikai tik daudz visa, cik vajag tuvākajām dienām vai nedēļām. Manu sirdi silda internetos atrastas bildes, kur survivalisti pagrabus piecos stāvos zem zemes piekrāmējuši pilnus, pilnus, pilnus.

ravejsledzejs saka tas, ka mēs esam radi, vēl nav iemesls iepazīties.
es kopš šodienas teikšu tas, ka tev arī ir bērni, nav iemesls iepazīties. vēl to jāpapildina ar tas, ka mēs esam iepazinušies, vēl nav iemesls šo kļūdu izvērst tālāk.

Nevis jauns sākums, bet jaunas beigas.