Manuskripti.

Nu, pie tā pirmā es jau biju nonākusi pati. (: Par ballīšu ierobežošanu utt., citādi es vairs nespēju skaidri domāt. Par datoru - tēta darbinieks viņu jau kaut kādā mistiskā veidā caur interneta programmu man salaboja, līdz ar to tas jautajums, tāpat kā telefons ir atrisināts. Šeit drīzāk man bija izmisums par to, ka kaut kas tāds vispār pēkšņi uzgāzās.

Par tām šaubām, es nezinu, es vienkārši te jūtos tik bezpalīdzīga. Es it kā zinu savus dzīves mērķus un galīgi par tiem nešaubos, bet tajā pat laikā man vienmēr ir šķitis, ka ja tu kaut ko tik skaidri zini, tad pēc idejas visam pārējam būtu jāsakārtojas pašam no sevis, pēc kaut kāda visuma likuma vai kaut kā tāda. Problēma ir tur, ka nekas pats no sevis nesakārtojas, es turpinu aplauzties un aplauzties, bet tas savukārt šausmīgi iedragā ticību sev un saviem spēkiem. Man bieži šķiet, ka man ambīciju un vēlmju ir daudz vairāk kā reālā pamata tam vai zināšanas. Es it kā arī apzinos to, ka esmu vēl ļoti jauna un nepieredzējusi un tik tikko sākusi savas mācības, bet tajā pat laikā, es gribu zināt visu.

Man laikam ir kaut kāds pirmās nedēļas, lūzuma, vājuma brīdis.
Galu galā tajā pat laikā ir noticis tik daudz kas labs un es esmu satikusi tik daudz atvērtus, gudrus un foršus cilvēkus, ka visam būtu jābūt labi.
Es atkal domāju, ka varbūt es pati sevi esmu pametusi novārtā, ka jāpievērš vairāk uzmanības sevis sakopšanai gan fiziski gan morāli, un jābeidz skraidīt apkārt līdz spēku izsīkumam, citādi tā es patiešām varu nojūgties un goda vārds es pēdējā laikā tiešām tā jūtos.