Manuskripti.

Atceros epizodi no bērnības, man varēja būt kādi 4-5 gadi. Ome bija Tērvetes sanatorijā uz nedēļu, jo veselība bija aizgājusi šķērsām. Nezinu kādā sakarā, bet biju viņai līdz. Gājām uz priežu skuju ekstrakta vannām, sēdējām kopā ar citiem manās acīs veciem cilvēkiem (Omei visticamāk bija nepilni 50 gadi) sāls istabā. Tur visas sienas bija no sāls, skanēja liega mūzika un pieklusinātu gaismu atmosfērā stundu bija jāsēž un jāelpo veselīgais sāls gaiss. Gājām staigāties pa Tērvetes mežu, dažreiz līdz tumsai. Ome stāstīja, ka tur dzīvo Lutausis un Sprīdītis un mazi rūķīši. Atceros, ka viss likās maģisks, tumsai nākot atpakaļ ceļā uz sanatoriju visu laiku atskatījos, mēģinot ieraudzīt rūķīšus.

Bijām ar brāli divatā Porto Septembra beigās uz 5 dienām. Visas dienas bija skaistas, saulainas. Staigājām krustu šķērsu, runājām par dzīvi, izīrējām riteņus, ēdām svaigas zivis, izīrējām vespu, apdegām pie okeāna lounge krēslos. Dzērām kokteiļus, dzērām portvīnu, atkal runājāmies. Satikām jaunus cilvēkus - mums ir kritēriji ieejot bārā, ja cilvēki sēž telefonos, tad nesēžamies blakām. Ja runā savā starpā, tad ejam tur&visos gadījumos mēs uzsākām random sarunas par dzīvi ar blakussēdētājiem. Brālis izīrēja sērfa dēli, es vācu soļus staigājot gar okeānu.

Mēģinu atgriezties pie sevis vecumā ap 15. Nopirku atkal sarkanās kedas&šķiet, tas ir bijis pēdējā laika labākais pirkums.
Līdzīgi kā ar kāzu kleitu civilajai ceremonijai ar David Bowie zebrām un žirafēm.

Mēģinu atcerēties lietas, kas likās līdz kaulam manējās. Nevis nostaļģijas, vai aizgājušo laiku vadīta, bet tāpēc, ka tās man liek justies visvairāk pašai.