Manuskripti.

Šodien visu dienu ae vates galvu ņemos pa mājām. Iztīrīju istabu un izvācu visu lieko - no sākuma ar mērķi atlasīt drēbes pārdošanai tirdziņam, kaut kur pa vidu šķirojot man sāka likties, ka starp saviem mantu kalniem esmu ierakusies kā tāda mantrause/egoiste. Domāju par to, ka jāsāk beidzot dot citiem, nevis domāt tikai par sevi. Kopš atgriezos LV pastiprināti ievēroju to cik skumji un vientuļi izskatās cilvēki uz ielām. Veci cilvēki nošmulētās drēbēs klīst ar plastmasas maksimas maisiņiem tā it kā nezinātu kur iet un vai būs kāds, kas par viņiem parūpēsies.
Nezinu kāpēc, bet vienā mirklī man ir atvērusies vaļā tā čakra, kas atbild par došanu citiem. Mums ir pārāk daudz mantu, maniem vecākiem ir pietiekoši daudz resursu, lai dotu citiem. Ideālā gadījumā es gribētu viņus morāli sagatavot kāda bērniņa adopcijai, varbūt iesākumā pierunāt uz nedēļas nogalēm pieņemt kādu bērnu no bērnu nama. Izlēmu ziedot mantas labdarībai. Savācu 3 maisus ar drēbēm, rotaļlietām un bērnu grāmatām. Sazvanīju Jelgavas nodaļas sociālo darbinieci, kura atbild par ģimenēm un bērniem, kuriem nepieciešama palīdzība. Sarunājām, ka nākamnedēļ es viņai aiznesīšu mantas un parunāsim par to kas un kā, viņa man pa telefonu uzreiz piedāvāja prakses vietu pie viņiem sociālajā dienestā. Tas gan īsti nav par manu studiju tēmu, bet labprāt gan palīdzētu viņiem tāpat.
Es gan teicu uzreiz, ka esmu studente un pati nepelnu, tādēļ ar finansēm varu palīdzēt tikai tik cik man vecāki piekritīs. Iedomājos, ka viņiem taču nevajag tikai tos mantu kalnus, bet arī kopā pavadītu laiku, sarunas, izraušanos no tās vides, kurā viņi ir iekšā. Daži bērnu namu bērni nekad nav bijuši pie jūras - bet kas gan man liedz aizņemties no mammas mašīnu un kādreiz aizvest viņus pastaigāt gar jūras malu vai arī uz kādu filmu vai mākslas izstādi Rīgā. Es gribu draudzēties ar bērniem, kuriem nav iespēju, dot kaut ko no sevis. Ja vien man būtu līdzekļi un vecums, es pati kādu adoptētu.

Domāju, ka manai gimenei uzņemties rūpes par kādu nāktu tikai par labi, citādi manu vecāku apsēstība ar mana kaķa pašsajūtu jau sāk kļūt slimīga.

Es negribu būt kaut kur uz neaizsniedzama plauktiņa, es gribu sākt no lejas, palīdzēt līdzcilvēkiem. Kāda jēga no politiskajām reformām, ja visvairāk nepārtraukti un joprojām cieš neaizsargātākā iedzīvotāju daļa.

Jācer tikai, ka mana apņemšanās būs ilglaicīga.

Zinu, ka iespējams laižu garām lielisku pasākumu kopā ar tuvākajiem draugiem, taču man nav ne spēka, ne attaisnojuma sev triekties uz Rīgu.
Pēc Slovēnijas visu laiku jūtos nogurusi, īsti nestrādā kakla muskuļi, balansēju uz kaut kādas atslēgšanās robežas. Pirmās nedēļas atbraucot darbojos autopilotā - it kā zināju, ka kaut kas jādara, daudz ko darīju, bet nesapratu nedz kāpēc man tas ir jādara, ne arī redzēju visu bildi kopskatā. Joprojām līdz galam neredzu. Nezinu ko darīšu pēc bakalaura, nezinu kur studēšu tālāk, gandrīz vienīgā vēlme man ir norealizēt kādu 2 mēnešu mugursomu braucienu, bezmazvai vislabāk vienai pašai pa Latīņameriku. Man vairs galīgi negribās cilvēkos. Masu pasākumi manī iedveš paniku un jūtos visu laiku uzvilkta kā ne savā vidē. Jo lielāks pasākums, jo virspusējāks man tas šķiet. Meklēju mirkļus, kad varu palikt viena. Nepatīk palikt Rīgā, pie katras izdevības braucu mājās. Uz visu šeit vēl raugos brīnoties, nekas nav paspējis apnikt. Mēģinu aizpildīt to tukšumu, kas bija prom esot ar latviešu mūziku un domāšanu un ēdieniem un mentalitāti.
Es esmu tāds ziemeļnieks. Slovēnija bija skaists/spilgts piedzīvojums. Nīderlande bija rimta ritmiska dzīve ar sīku detaļu novērtešanu. Latvija atgriežoties smaržo pēc trūdošām lapām, jūtos tik tuva melnzemei kā vēl nekad. Ar baudu sarunājos ar cilvēkiem. Esmu patīkami pārsteigta par to cik patiesi tie ir šeit, paburkšķēs varbūt mazliet, bet nepieciešamības gadījumā palīdzēs no visas sirds ar rūpju rievu pierē.
Latvieša dvēsele ir smalka, daudz smalkāka kā man tas agrāk likās.