Manuskripti.

Šodien praktiski atslēdzos autobusā Rīga->Jelgava. Nepietiek ar to, ka visas sēdvietas bija pilnas, šoferis vēl piestūma visu autobusu pilnu ar kājās stāvētājiem (tai skaitā arī mani) tā, ka vispār nebija kur apgriezties vai ko elpot. Kaut kur pusceļā man sametās melns gar acīm, ausis džinkstēja un es vispār neko nedzirdēju, seja, mugura un rokas bija noklātas ar sviedriem un es noslīgu zemē turot galvu. Labi gan, ka blakus esošā sieviete uzreiz saprata, ka man ir slikti un lika kādam palaist mani apsēsties. Pēc tam palika labi. Wicked, ar mani nekad nekas tāds nenotiek. Pie vainas noteikti bija mana saraustītā ēšana, drīzāk neēšana šodien, ko vienkārši nebija laika izdarīt kārtīgi, tad vēl visa diena pavadīta sēžot bibliotēkā un rakstot&protams, ka mana gudrā ideja pirms autobusa gandrīz tukšā dūšā ar grupas biedriem vēl iedzert alus glāzi un apēst ķiploku grauzdiņus. Rezultārs nebija tālu jāmeklē.

Tiesa gan pēdējā laikā es piefiksēju to, ka nevaru noturēt savu galvu uz pleciem ja tā var teikt. Tāda sajūta, ka nestrādā kakla muskuļi un es tūlīt atslēgšos. Ļoti dīvaini.

Esmu uz/saņēmusies te virkni ar visādiem pienākumiem. Skraidu no vienas vietas uz otru, kaut ko rakstu/sūtu.
Dumja visā visumā esmu. Gribētu jau labāk tā skaisti sēžot uzrakstīt kād grāmatu, tikai laikam jāatzīst vien sev, ka rakstīt nemāku.

Es esmu pīlādža zars.

Agrāk gribēju būt seksapīla, tagad gribu mieru&atpūtu.

Negribu skriet, negribu rauties, negribu cilvēkus, negribu brīvību, gribu kaut vai nedēļu padzīvot dziļos laukos, prom no cilvēkiem.

Gribu visu un neko vienlaicīgi.