*:*
Posted on 2011.07.21 at 17:40
Īsti nezinu ar ko lai sāk un vai dalīt ierakstu vairākās daļās.
Pēdējo dienu spilgtākā sajūta no ikdienišķajām bija apnikums katru dienu mīties ar to riteni. Nav tā, ka man tas galīgi nepatiktu, bet alternatīvas līdz šim es neredzēju nekādas un priekšā bija tāda kā bezizeja, vienalga, vai līst vai vējš vai nespēks vai riebums, tāpat jāsēžās uz tā riteņa un jāminās tie 7km turp un pēc tam atpakaļ. Par laimi vai nelaimi man es veiksmīgi un mistiski saplēsu vienu spieķi, kurš duroties riepā pataisa to mīkstu. Tā nu šorīt es pirmo reizi devos uz darbu ar autobusu! Precīzāk būtu teikt ar 3 autobusiem, jo neskatoties uz to, ka Brunssuma ir TIK tuvu Rimburgai, pa taisno jau, protams, ka neviens autobuss neiet, tādēļ man jāmet līkums caur Heerlenu.
-> Šodien ņemot vērā manas ķibeles ierados darbā 45min vēlāk kā parasti, bet izskaidroju situāciju un saņēmu svētību ierasties ar nokavēšanos arī turpmāk, kamēr ritenis būs sataisīts. Es jau braucot uz darbu jutu, ka šodien notiks kaut kas jauks. Mans darba kolēģis, tas pats nopietnais Ēriks (ASV), kuram es aizsūtīju clearance on coffee issue man piezvanīja (uz manu personīgo extension haha)& ļoti īsi un kodolīgi pajautāja vai man šobrīd gribās kafiju, uz ko es samulsusi atbildēju yes, please un ar to saruna pārtrūka. Sapratusi, ka nu man jādodās uz viņa hq down the hall, lai šo kafiju saņemtu es devos turp un pusceļā satiku viņu, kurš jau nesa kafiju, sauju ar kafijas pieniem un cukuru uz manu kabinetu, jo nezināja kāda tad īsti man kafija garšo. Paldies dievam, ka viņam ir humora izjūta, tāpat kā +/- 35 gadi un karavīra pieredze Irākā. Tālāk sekoja jauka pačalošana ar viņu un Kelliju un kafijas iedzeršana. Pēc tam, kad ap plkst.14:00 izstāstīju Ērikam savu bēdu par riteni, jau pēc stundas varēju saņemt viņa kalnu velosipēdu, kuru viņš aizbrauca un atveda uz bāzi, lai man būtu ar ko mīties mājup. Burvīgi! ^^
***
Izprintēju un nodevu caurskatīšanai savu darbu galvenajam galvenajam POLAD priekšniekam - MdS. Viņš mani uzaicināja piebiedroties žurnālistu konferencei.
Žurnālistu konference sastāvēja no 25-30 gadus veciem studentiem no Vācijas, kuriem pārsvarā ir jau divi maģistra grādi. Sēdēju un klausījos viņu diskusijā ar MdS, uzdotajos jaut., tai skaitā par Baltijas valstīm un NATO VS.RUS. Sirreāla bija apziņa, ka lai gan esmu tāds pats, zemāka posma studiju līmeņa students, sēžot tajā telpā es biju otrā pusē. Es strādāju NATO, cilvēki, kas uzstājās līdz septembrim ir mani kolēģi. Varu nosecināt tikai to, ka man ļoti veicās. Kurš gan negribētu praksi NATO. Vai ir kāds students, kurš negribētu?!
***
Saņēmu vēstuli no Ančukaaa. ^^
Ian's uzzinot par manām privātajām salsas nodarbībām to nosauca par manu pirmo hit on!
Pēdējo dienu spilgtākā sajūta no ikdienišķajām bija apnikums katru dienu mīties ar to riteni. Nav tā, ka man tas galīgi nepatiktu, bet alternatīvas līdz šim es neredzēju nekādas un priekšā bija tāda kā bezizeja, vienalga, vai līst vai vējš vai nespēks vai riebums, tāpat jāsēžās uz tā riteņa un jāminās tie 7km turp un pēc tam atpakaļ. Par laimi vai nelaimi man es veiksmīgi un mistiski saplēsu vienu spieķi, kurš duroties riepā pataisa to mīkstu. Tā nu šorīt es pirmo reizi devos uz darbu ar autobusu! Precīzāk būtu teikt ar 3 autobusiem, jo neskatoties uz to, ka Brunssuma ir TIK tuvu Rimburgai, pa taisno jau, protams, ka neviens autobuss neiet, tādēļ man jāmet līkums caur Heerlenu.
-> Šodien ņemot vērā manas ķibeles ierados darbā 45min vēlāk kā parasti, bet izskaidroju situāciju un saņēmu svētību ierasties ar nokavēšanos arī turpmāk, kamēr ritenis būs sataisīts. Es jau braucot uz darbu jutu, ka šodien notiks kaut kas jauks. Mans darba kolēģis, tas pats nopietnais Ēriks (ASV), kuram es aizsūtīju clearance on coffee issue man piezvanīja (uz manu personīgo extension haha)& ļoti īsi un kodolīgi pajautāja vai man šobrīd gribās kafiju, uz ko es samulsusi atbildēju yes, please un ar to saruna pārtrūka. Sapratusi, ka nu man jādodās uz viņa hq down the hall, lai šo kafiju saņemtu es devos turp un pusceļā satiku viņu, kurš jau nesa kafiju, sauju ar kafijas pieniem un cukuru uz manu kabinetu, jo nezināja kāda tad īsti man kafija garšo. Paldies dievam, ka viņam ir humora izjūta, tāpat kā +/- 35 gadi un karavīra pieredze Irākā. Tālāk sekoja jauka pačalošana ar viņu un Kelliju un kafijas iedzeršana. Pēc tam, kad ap plkst.14:00 izstāstīju Ērikam savu bēdu par riteni, jau pēc stundas varēju saņemt viņa kalnu velosipēdu, kuru viņš aizbrauca un atveda uz bāzi, lai man būtu ar ko mīties mājup. Burvīgi! ^^
***
Izprintēju un nodevu caurskatīšanai savu darbu galvenajam galvenajam POLAD priekšniekam - MdS. Viņš mani uzaicināja piebiedroties žurnālistu konferencei.
Žurnālistu konference sastāvēja no 25-30 gadus veciem studentiem no Vācijas, kuriem pārsvarā ir jau divi maģistra grādi. Sēdēju un klausījos viņu diskusijā ar MdS, uzdotajos jaut., tai skaitā par Baltijas valstīm un NATO VS.RUS. Sirreāla bija apziņa, ka lai gan esmu tāds pats, zemāka posma studiju līmeņa students, sēžot tajā telpā es biju otrā pusē. Es strādāju NATO, cilvēki, kas uzstājās līdz septembrim ir mani kolēģi. Varu nosecināt tikai to, ka man ļoti veicās. Kurš gan negribētu praksi NATO. Vai ir kāds students, kurš negribētu?!
***
Saņēmu vēstuli no Ančukaaa. ^^
Ian's uzzinot par manām privātajām salsas nodarbībām to nosauca par manu pirmo hit on!
Balkāni
Posted on 2011.07.21 at 18:48
Es brīnos par to, cik ļoti pēc pusgada pavadīšanas Slovēnijā es šo valsti un Balkānus kopumā izjūtu kā savējo. Ja agrāk un joprojām es pārdzīvoju par savu tautu, par Baltiju, vienmēr līdzi sev nesu savas tautas sāpi, tad tam ir pievienojusies Balkānu vēsture un kultūra. Srebrenica man acīs sarieš asaras, Sarajevas aura bija tik dziļi sajūtama, ka staigājot pa pilsētu likās, ka staigāju pa kapiem. Tik svaigas vēl un neaizmirstas ir visas sāpīgās atmiņas. Nē. Ne Vācija, ne Nīderlande man nav tik tuvas. Laikam, ka dēļ pārlieku lielās sakārtotības, kas brīžiem liekas butaforiska. Savādāk kā vien pieņemt Balkānu dvēseli tāpat kā savējo es nemācēju.