Mans Erasmusa veiksmes stāsts.
Posted on 2011.07.22 at 18:58
sLOVEnia – paradīze 5 mēnešu garumā
Pirms dalos savā veiksmes stāstā par Erasmus apmaiņu Slovēnijā gribu piebilst, ka noteikti izklausīšos apmāta, bet savādāk nemāku aprakstīt to cik ļoti lieliski man gāja šo 5 mēnešu laikā, kurus atrados tur un cik laimīga es esmu par to, ka izvēlējos tieši Slovēniju par savu gala mērķi. Šī burvīgā valsts kombinācijā ar Erasmus programmu simtkārt pārspēja jebkuras manas cerības.
Pirms ierašanās neko daudz par šo valsti nezināju kā tikai ģeogrāfisko atrašanās vietu starp Rietumeiropu un Balkāniem, kas vēsturiski Slovēnijai ir gan nākusi par labu gan par sliktu. Esot tur man nez kāpēc likās, ka Slovēnija daudzās lietās šķietami ir līdzīga Latvijai, tikai tā ir tāda kā uzlabota Latvijas versija. Tāpat kā Latvijā arī Slovēnijā dzīvo aptuveni 2 miljoni iedzīvotāju, arī tā neatkarību ieguva 1991.gadā uz līdzīgiem nosacījumiem – izjūkot kādai valstu savienībai, šajā gadījumā Dienvidslāvijai. Lai gan dzīve Dienvidslāvijā bija savādāka kā Padomju Savienībā, komunisma satvēriens nebija tik stingrs, atdalīšanās notika daudz traģiskāk. Slovēnijai atšķirībā no citām Balkānu valstīm paveicās ar visvieglāko atdalīšanos – karš ilga vien desmit dienas un neprasīja tādu asins izliešanu kā Horvātijā, Bosnijā, Serbijā vai citur. Uz jautājumu kādēļ šāds naids un asins izliešana radās neviens atbildēt man nevarēja, šķiet, ka to viņi paši neizprot, cilvēku traģēdija vēl nav aizmirsta, pārdzīvotās sāpes ir vēl pārāk svaigas.
Arī Slovēnija tāpat kā Latvija atrodas ģeopolitiskās krustcelēs, kur pārklājas lielvalstu un impēriju intereses – Austroungārijas, Osmaņu impērijas, Itālijas, Vācijas u.c. Rezultātā slovēņu mentalitāte ir izveidojusies diezgan līdzīga latviešu – katrā ziņā tā bija viegli izprotama, viņiem svarīgas ir tādas pat vērtības kā mums. Ekonomikas attīstības ziņā gan Slovēnija ir mums soli priekšā, tā Rietumeiropas presē tiek salīdzināta ar Igauniju.
Mani vienmēr ir saistījusi Balkānu kultūra, mūzika un kino, tādēļ Slovēnijā pastiprināti interesējos par šī reģiona vēsturi. Man izdevās doties ceļojumā arī uz blakus esošo Horvātiju un Bosniju Hercogvinu. Salīdzinājumā ar citām Balkānu tautībām slovēņi pēc manām domām ir mierīgāki, ne tik temperamentīgi. Uz ielām uzkrītoši ievēroju daudzus cilvēkus, kas ir ļoti labā fiziskā formā – slovēņiem vispār ir ļoti raksturīgi ievērot veselīgu dzīvesveidu. Ļubļanā ļoti populāri ir pārvietoties ar velosipēdu, apmeklēt sporta zāli. Uz ielām var redzēt arī ļoti daudz ģimenes ar maziem bērniem un suņiem, kas lika secināt, ka viņi daudz laika pavada kopā ar ģimeni un tai sabiedrībā ir svarīga vieta.
Slovēnijā es tāpat kā esot Rīgā studēju starptautiskās attiecības Sociālo zinātņu fakultātē. Fakultāte kā tāda pēc viņu pašu teiktā ir politiski vairāk kreisi orientēta, to varēja noprast arī lekcijās, jo pārsvarā mācījāmies dažādas teorijas saistībā ar anarhismu, feminismu, zaļo kustībām utt. Pasniedzēji FDV ir zinoši un pretimnākoši, lekcijas man šķita ļoti interesantas. Man ļoti patika tas kā daži pasniedzēji piegāja mācīšanai – studenti bija kā savējie un lekcijās mēs kopīgi risinājām dažādus jautājumus, dalījāmies pieredzē. Visu pastiprināja arī tas, ka studenti grupā bija no visdažādākajām pasaules malām, līdz ar to varēja iegūt ieskatu gan par politisko situāciju Īslandē, gan Kanādā gan daudz kur citur. Man paveicās, jo es dzīvoju apmēram 100m attālumā no fakultātes studentu kopmītnēs tāpēc katru rītu pāris minūtes pirms lekciju sākuma vienkārši pārripoju ceļam otrā pusē. Vēl viena piezīme manam veiksmes stāstam – man paveicās arī ar to, ka divvietīgā istabiņā dzīvoju viena un maksāju arī tikai par sevi. Visu maiju pilsētā norisinājās majskije igri, kuru noslēguma koncerts norisinājās manu kopmītņu pagalmā līdz ar to es varēju klausīties grupu uzstāšanos pa atvērto logu.
Universitātē tāpat kā Slovēnijā kopumā šķiet, ka viss ir pakārtots cilvēkiem. Mums kā studentiem pienācās kuponi ar kuriem varējām ēst (precīzāk būtu teikt pārēsties) restorānos visā pilsētā pa smieklīgām cenām. Mans visu laiku mīļākais restorāns sākot jau no pirmajām dienām bija meksikāņu restorāns Cantina Mexicana. Nepārtraukti tika organizēti dažādi pasākumi: sporta spēles, koncerti, informatīvie un izglītojošie pasākumi utt. Viss pārējais bija atkarīgs tikai no pašu vēlēšanās vai iniciatīvas. Dažreiz esot tur sāka likties, ka atrodamies burvestību pilnā pilsētā – kādā ļoti karstā dienā staigājot pa pilsētas centru, kad vienīgais ko gribējās bija padzerties nez no kurienes uzradās meitenes, kas cilvēkiem dalīja ledus aukstu kolu. Vienā no pirmajām erasmus studentu ballītēm piedaloties konkursā es vinnēju sporta centra abonementu, kuru aktīvi izmantoju.
Iepazīstoties ar jauniem un jauniem cilvēkiem nepārtraukti sekoja dažādi piedāvājumi kopā kaut kur aizceļot, kurus arī izmantojām. Slovēņu draugi mūs izvizināja krustu šķērsu pa Slovēniju, Horvātiju un Itāliju. Šķiet, ka tamlīdzīgas lietas tik pat labi varētu notikt arī Latvijā un tomēr tur tas viss likās tik dabiski, gandrīz vai pats no sevis. Virkne pozitīvu un patīkamu notikumu, ka uz beigām tu jau vairs ne par ko nesatraucies, bet dzīvo ar pārliecību, ka viss jau būs labi, viss atrisināsies un atrisinājās arī! Brīžiem gan radās iespaids, ka strādāt slovēņi viss nesteidzās – sestdienās un svētdienās šķiet, ka šajā valstī nestrādā pilnīgi nekas izņemot benzīntankus, kur pa divreiz dārgākām cenām vari nopirkt pienu, makaronus vai ko tamlīdzīgu, ko aizmirsies nopirkt darbadienā.
Ļubļanai piemīt tāds vienreizējs šarms, kādu grūti atrast kur citur. No vienas puses tu jūti to, ka tu atrodies galvaspilsētā, jo notiek dzīvība, apgrozās dažādi cilvēki no visādām pasaules malām, bet vienlaikus šī pilsētiņa ir tik maza, ka ātri vien sāc justies kā mājās. Pārvietoties no viena Ļubļanas gala uz otru ir ātri un ērti. Drīz vien tu kļūsti par savējo un tam seko tādi jēdzieni kā savējais pārdevējs veikalā ar ko vienmēr sveicinies, savējais oficiants kafejnīcā, savējais kebaba pārdevējs utt. Laikā, kurā mēs atradāmies Ļubļanā, tika atklāta jauna velosipēdu sistēma. Ja sākumā pirkām autobusa mēnešbiļetes, tad vēlāk pa 3eiro internetā piereģistrējāmies velosipēdu izmantošanai un varējām krustu šķērsu braukāt pa brīvu. Pārvietoties ar velosipēdu tur ir populāri un viegli – veloceliņi ir visā pilsētā.
Vēl viens pluss, kas man bija ļoti svarīgs – Slovēnijas atrašanās vieta no kurienes ērti varēja ceļot. Jāpiebilst, ka studentu organizācija ŠOU arī bija uzdevumu augstumos un nepārtraukti tika organizētas ekskursijas uz citām valstīm kā arī rīkotas dažādas aktivitātes, kā piemēram International Dinner, kur katra valsts prezentēja tai raksturīgos ēdienus – mēs tai skaitā. Jocīgi likās, ka Latvija citiem šķita kaut kas tāls un eksotisks – valsts, kurā ir ļoti auksts, tāpat Latviju bieži jauca ar Lietuvu. Stāstījām par savu valsti un slavējām to kā vien varējām. Uz beigām jau bijām atstājušas iespaidu kā ļoti sievišķīgās latviešu meitenes, kuras vienmēr staigā puķainos svārkos. Mūsu uzpītie puķu vainagi arī radīja lielu interesi. Par cik jāņu laikā vēl atradāmies tur, nolēmām svinēt internacionālus jāņus Tivoli parkā Ļubļanas centrā. Svinējām kopā ar lietuviešiem, poļiem un somiem, kuriem ir līdzīgas midsummer festival tradīcijas. Ugunskura vietā bija sveces, bet siers, alus un milzīgs pērkona negaiss neizpalika. Man paveicās arī ar to, ka jau Latvijā esot iepazinos ar slovēni, kurš Erasmus programmā savukārt ir atbraucis uz Latviju, līdz ar to sanāca, ka esam apmainījušies vietām – vienlaicīgi atradāmies viens otra valstī. Mana ģimene viesojoties pie manis Slovēnijā dzīvoja pie viņa ģimenes un otrādi – rezultātā ne vien es ieguvu sev jaunus draugus, bet arī pārējā mana ģimene, kura tāpat kā es ir stāvā sajūsmā par Slovēniju. Viesojoties šajā slovēņu ģimenē mēs varējām gan nogaršot viņu pašu audzētu pārtiku, gan apskatīt ģimenes fermu, uzzināt par tradīcijām, iegūt neaizmirstamas emocijas – iepazīt valsti no iekšpuses, caur tās iedzīvotājiem.
Slovēnija ir kalnaina valsts ar daudz mežiem. Izmantoju dabas dotās Slovēnijas priekšrocības un vairākas reizes uzkāpu netālu esošajā Šmarna gorā. Kalna galotnē ir zvans, kurš trīs reizes jānozvana un jāievēlas vēlēšanās. Šajā kalnā sen atpakaļ slovēņi slēpās no turku sirotājiem. Mūsdienās tur atrodas maza viesnīciņa un kafejnīca, kurā nogaršoju reģionam raksturīgu zupu ar putraimiem, desu un specifiskām garšvielām. Pēc kāpiena zupa un glāze baltvīna kombinācijā ar burvīgo skatu ir tieši tas, kas vajadzīgs pilnai laimei.
Šo mēnešu laikā esmu ieguvusi draugus no visām pasaules malām. Jau pirms šīs programmas biju daudz ceļojusi, taču īslaicīgu viesošanos citā valstī nevar salīdzināt ar šiem mēnešiem. Es brīnos par to, cik ļoti pēc pusgada pavadīšanas Slovēnijā es šo valsti un Balkānus kopumā izjūtu kā savējo. Ja agrāk un joprojām es pārdzīvoju par savu tautu, par Baltiju, vienmēr līdzi sev nesu savas tautas sāpi, tad nu tam ir pievienojusies Balkānu vēsture un kultūra. Savādāk kā vien pieņemt Balkānu dvēseli tāpat kā savējo es nemācēju un nemaz negribēju. Slovēnija ir valsts, kurā es gribu atgriezties vēl un vēl, tur palika mani draugi, Ļubļanas kanāla malā palika daļa no manas sirds, uz tilta pieķēdēta atslēga un atvadu vēstule.
Erasmus programma ir vienreizēja iespēja, kas jāizmanto katram studentam. Par to, ka piedalīšos šajā apmaiņā zināju jau pirms vēl biju izlēmusi ko studēšu un ne mirkli nenožēloju. Tā ir pavērusi man jaunus apvāršņus, radījusi jaunas iespējas un idejas. Erasmus ir vislabākais, ko es līdz šim savā dzīvē esmu piedzīvojusi! To izbaudīt es iesaku ikvienam! (ex)CHANGE your life!
Pirms dalos savā veiksmes stāstā par Erasmus apmaiņu Slovēnijā gribu piebilst, ka noteikti izklausīšos apmāta, bet savādāk nemāku aprakstīt to cik ļoti lieliski man gāja šo 5 mēnešu laikā, kurus atrados tur un cik laimīga es esmu par to, ka izvēlējos tieši Slovēniju par savu gala mērķi. Šī burvīgā valsts kombinācijā ar Erasmus programmu simtkārt pārspēja jebkuras manas cerības.
Pirms ierašanās neko daudz par šo valsti nezināju kā tikai ģeogrāfisko atrašanās vietu starp Rietumeiropu un Balkāniem, kas vēsturiski Slovēnijai ir gan nākusi par labu gan par sliktu. Esot tur man nez kāpēc likās, ka Slovēnija daudzās lietās šķietami ir līdzīga Latvijai, tikai tā ir tāda kā uzlabota Latvijas versija. Tāpat kā Latvijā arī Slovēnijā dzīvo aptuveni 2 miljoni iedzīvotāju, arī tā neatkarību ieguva 1991.gadā uz līdzīgiem nosacījumiem – izjūkot kādai valstu savienībai, šajā gadījumā Dienvidslāvijai. Lai gan dzīve Dienvidslāvijā bija savādāka kā Padomju Savienībā, komunisma satvēriens nebija tik stingrs, atdalīšanās notika daudz traģiskāk. Slovēnijai atšķirībā no citām Balkānu valstīm paveicās ar visvieglāko atdalīšanos – karš ilga vien desmit dienas un neprasīja tādu asins izliešanu kā Horvātijā, Bosnijā, Serbijā vai citur. Uz jautājumu kādēļ šāds naids un asins izliešana radās neviens atbildēt man nevarēja, šķiet, ka to viņi paši neizprot, cilvēku traģēdija vēl nav aizmirsta, pārdzīvotās sāpes ir vēl pārāk svaigas.
Arī Slovēnija tāpat kā Latvija atrodas ģeopolitiskās krustcelēs, kur pārklājas lielvalstu un impēriju intereses – Austroungārijas, Osmaņu impērijas, Itālijas, Vācijas u.c. Rezultātā slovēņu mentalitāte ir izveidojusies diezgan līdzīga latviešu – katrā ziņā tā bija viegli izprotama, viņiem svarīgas ir tādas pat vērtības kā mums. Ekonomikas attīstības ziņā gan Slovēnija ir mums soli priekšā, tā Rietumeiropas presē tiek salīdzināta ar Igauniju.
Mani vienmēr ir saistījusi Balkānu kultūra, mūzika un kino, tādēļ Slovēnijā pastiprināti interesējos par šī reģiona vēsturi. Man izdevās doties ceļojumā arī uz blakus esošo Horvātiju un Bosniju Hercogvinu. Salīdzinājumā ar citām Balkānu tautībām slovēņi pēc manām domām ir mierīgāki, ne tik temperamentīgi. Uz ielām uzkrītoši ievēroju daudzus cilvēkus, kas ir ļoti labā fiziskā formā – slovēņiem vispār ir ļoti raksturīgi ievērot veselīgu dzīvesveidu. Ļubļanā ļoti populāri ir pārvietoties ar velosipēdu, apmeklēt sporta zāli. Uz ielām var redzēt arī ļoti daudz ģimenes ar maziem bērniem un suņiem, kas lika secināt, ka viņi daudz laika pavada kopā ar ģimeni un tai sabiedrībā ir svarīga vieta.
Slovēnijā es tāpat kā esot Rīgā studēju starptautiskās attiecības Sociālo zinātņu fakultātē. Fakultāte kā tāda pēc viņu pašu teiktā ir politiski vairāk kreisi orientēta, to varēja noprast arī lekcijās, jo pārsvarā mācījāmies dažādas teorijas saistībā ar anarhismu, feminismu, zaļo kustībām utt. Pasniedzēji FDV ir zinoši un pretimnākoši, lekcijas man šķita ļoti interesantas. Man ļoti patika tas kā daži pasniedzēji piegāja mācīšanai – studenti bija kā savējie un lekcijās mēs kopīgi risinājām dažādus jautājumus, dalījāmies pieredzē. Visu pastiprināja arī tas, ka studenti grupā bija no visdažādākajām pasaules malām, līdz ar to varēja iegūt ieskatu gan par politisko situāciju Īslandē, gan Kanādā gan daudz kur citur. Man paveicās, jo es dzīvoju apmēram 100m attālumā no fakultātes studentu kopmītnēs tāpēc katru rītu pāris minūtes pirms lekciju sākuma vienkārši pārripoju ceļam otrā pusē. Vēl viena piezīme manam veiksmes stāstam – man paveicās arī ar to, ka divvietīgā istabiņā dzīvoju viena un maksāju arī tikai par sevi. Visu maiju pilsētā norisinājās majskije igri, kuru noslēguma koncerts norisinājās manu kopmītņu pagalmā līdz ar to es varēju klausīties grupu uzstāšanos pa atvērto logu.
Universitātē tāpat kā Slovēnijā kopumā šķiet, ka viss ir pakārtots cilvēkiem. Mums kā studentiem pienācās kuponi ar kuriem varējām ēst (precīzāk būtu teikt pārēsties) restorānos visā pilsētā pa smieklīgām cenām. Mans visu laiku mīļākais restorāns sākot jau no pirmajām dienām bija meksikāņu restorāns Cantina Mexicana. Nepārtraukti tika organizēti dažādi pasākumi: sporta spēles, koncerti, informatīvie un izglītojošie pasākumi utt. Viss pārējais bija atkarīgs tikai no pašu vēlēšanās vai iniciatīvas. Dažreiz esot tur sāka likties, ka atrodamies burvestību pilnā pilsētā – kādā ļoti karstā dienā staigājot pa pilsētas centru, kad vienīgais ko gribējās bija padzerties nez no kurienes uzradās meitenes, kas cilvēkiem dalīja ledus aukstu kolu. Vienā no pirmajām erasmus studentu ballītēm piedaloties konkursā es vinnēju sporta centra abonementu, kuru aktīvi izmantoju.
Iepazīstoties ar jauniem un jauniem cilvēkiem nepārtraukti sekoja dažādi piedāvājumi kopā kaut kur aizceļot, kurus arī izmantojām. Slovēņu draugi mūs izvizināja krustu šķērsu pa Slovēniju, Horvātiju un Itāliju. Šķiet, ka tamlīdzīgas lietas tik pat labi varētu notikt arī Latvijā un tomēr tur tas viss likās tik dabiski, gandrīz vai pats no sevis. Virkne pozitīvu un patīkamu notikumu, ka uz beigām tu jau vairs ne par ko nesatraucies, bet dzīvo ar pārliecību, ka viss jau būs labi, viss atrisināsies un atrisinājās arī! Brīžiem gan radās iespaids, ka strādāt slovēņi viss nesteidzās – sestdienās un svētdienās šķiet, ka šajā valstī nestrādā pilnīgi nekas izņemot benzīntankus, kur pa divreiz dārgākām cenām vari nopirkt pienu, makaronus vai ko tamlīdzīgu, ko aizmirsies nopirkt darbadienā.
Ļubļanai piemīt tāds vienreizējs šarms, kādu grūti atrast kur citur. No vienas puses tu jūti to, ka tu atrodies galvaspilsētā, jo notiek dzīvība, apgrozās dažādi cilvēki no visādām pasaules malām, bet vienlaikus šī pilsētiņa ir tik maza, ka ātri vien sāc justies kā mājās. Pārvietoties no viena Ļubļanas gala uz otru ir ātri un ērti. Drīz vien tu kļūsti par savējo un tam seko tādi jēdzieni kā savējais pārdevējs veikalā ar ko vienmēr sveicinies, savējais oficiants kafejnīcā, savējais kebaba pārdevējs utt. Laikā, kurā mēs atradāmies Ļubļanā, tika atklāta jauna velosipēdu sistēma. Ja sākumā pirkām autobusa mēnešbiļetes, tad vēlāk pa 3eiro internetā piereģistrējāmies velosipēdu izmantošanai un varējām krustu šķērsu braukāt pa brīvu. Pārvietoties ar velosipēdu tur ir populāri un viegli – veloceliņi ir visā pilsētā.
Vēl viens pluss, kas man bija ļoti svarīgs – Slovēnijas atrašanās vieta no kurienes ērti varēja ceļot. Jāpiebilst, ka studentu organizācija ŠOU arī bija uzdevumu augstumos un nepārtraukti tika organizētas ekskursijas uz citām valstīm kā arī rīkotas dažādas aktivitātes, kā piemēram International Dinner, kur katra valsts prezentēja tai raksturīgos ēdienus – mēs tai skaitā. Jocīgi likās, ka Latvija citiem šķita kaut kas tāls un eksotisks – valsts, kurā ir ļoti auksts, tāpat Latviju bieži jauca ar Lietuvu. Stāstījām par savu valsti un slavējām to kā vien varējām. Uz beigām jau bijām atstājušas iespaidu kā ļoti sievišķīgās latviešu meitenes, kuras vienmēr staigā puķainos svārkos. Mūsu uzpītie puķu vainagi arī radīja lielu interesi. Par cik jāņu laikā vēl atradāmies tur, nolēmām svinēt internacionālus jāņus Tivoli parkā Ļubļanas centrā. Svinējām kopā ar lietuviešiem, poļiem un somiem, kuriem ir līdzīgas midsummer festival tradīcijas. Ugunskura vietā bija sveces, bet siers, alus un milzīgs pērkona negaiss neizpalika. Man paveicās arī ar to, ka jau Latvijā esot iepazinos ar slovēni, kurš Erasmus programmā savukārt ir atbraucis uz Latviju, līdz ar to sanāca, ka esam apmainījušies vietām – vienlaicīgi atradāmies viens otra valstī. Mana ģimene viesojoties pie manis Slovēnijā dzīvoja pie viņa ģimenes un otrādi – rezultātā ne vien es ieguvu sev jaunus draugus, bet arī pārējā mana ģimene, kura tāpat kā es ir stāvā sajūsmā par Slovēniju. Viesojoties šajā slovēņu ģimenē mēs varējām gan nogaršot viņu pašu audzētu pārtiku, gan apskatīt ģimenes fermu, uzzināt par tradīcijām, iegūt neaizmirstamas emocijas – iepazīt valsti no iekšpuses, caur tās iedzīvotājiem.
Slovēnija ir kalnaina valsts ar daudz mežiem. Izmantoju dabas dotās Slovēnijas priekšrocības un vairākas reizes uzkāpu netālu esošajā Šmarna gorā. Kalna galotnē ir zvans, kurš trīs reizes jānozvana un jāievēlas vēlēšanās. Šajā kalnā sen atpakaļ slovēņi slēpās no turku sirotājiem. Mūsdienās tur atrodas maza viesnīciņa un kafejnīca, kurā nogaršoju reģionam raksturīgu zupu ar putraimiem, desu un specifiskām garšvielām. Pēc kāpiena zupa un glāze baltvīna kombinācijā ar burvīgo skatu ir tieši tas, kas vajadzīgs pilnai laimei.
Šo mēnešu laikā esmu ieguvusi draugus no visām pasaules malām. Jau pirms šīs programmas biju daudz ceļojusi, taču īslaicīgu viesošanos citā valstī nevar salīdzināt ar šiem mēnešiem. Es brīnos par to, cik ļoti pēc pusgada pavadīšanas Slovēnijā es šo valsti un Balkānus kopumā izjūtu kā savējo. Ja agrāk un joprojām es pārdzīvoju par savu tautu, par Baltiju, vienmēr līdzi sev nesu savas tautas sāpi, tad nu tam ir pievienojusies Balkānu vēsture un kultūra. Savādāk kā vien pieņemt Balkānu dvēseli tāpat kā savējo es nemācēju un nemaz negribēju. Slovēnija ir valsts, kurā es gribu atgriezties vēl un vēl, tur palika mani draugi, Ļubļanas kanāla malā palika daļa no manas sirds, uz tilta pieķēdēta atslēga un atvadu vēstule.
Erasmus programma ir vienreizēja iespēja, kas jāizmanto katram studentam. Par to, ka piedalīšos šajā apmaiņā zināju jau pirms vēl biju izlēmusi ko studēšu un ne mirkli nenožēloju. Tā ir pavērusi man jaunus apvāršņus, radījusi jaunas iespējas un idejas. Erasmus ir vislabākais, ko es līdz šim savā dzīvē esmu piedzīvojusi! To izbaudīt es iesaku ikvienam! (ex)CHANGE your life!