September 12th, 2009


Posted on 2009.09.12 at 05:25
Es sēžu viena mājās ar saldējumu, vīraku un milzīgu tējas krūzi un jau pusstundu mēģinu pieķerties kopsavilkumam. Pagaidām vienīgās progresa pazīmes ir materiālu ielādēšana no interneta. Protams, ka labāk man gribās sevi žēlot, tikai īsti nav par ko un kapēc un ja es ieslēdzu veselo saprātu tad nepavisam. Bet vakar.
Vedot V pie tās meitenes pēc tam, kad bijām pavadījuši vairākas stundas runājot par visu, man likās, ka es vedu prom daļu no sevis. Pēc tam palika tāds tukšums. Ieritinājos iereibušajam Kāmim azotē un aizmigu, man bija tik silti un ērti. Antils vazājās pa māju ar manu Venēcijas masku uz sejas kamēr atrubījās atrodoties ar pus ķermeni uz dīvāna, ar otru pusi uz grīdas. Nakti pavadīju kārtējos šizofrēniskajos sapņos. Es jau zinu īpašību no kuras man būtu jātiek vaļā, ja iešu diplomātijā - savu jūtu paušana uz āru.




/slapjas mašīnas uz slapja ceļa
slapji cilvēki izvairās no tām.


Meklēju sienā durvis, kuru vairs nav.
Ar kajām mēģinu sataustīt zemi, kuras vairs nav.

Tu biji toreiz.

***

Posted on 2009.09.12 at 05:39
                                Kad mēs esam mīlestības vidū, mums tomēr nav miera, mēs gribam tālāk un tālāk un, paši nezinot, ejam no tās laukā.
Un, kad mēs esam brīvības aplaimoti, mēs gribam vēl lielāku brīvību. Mēs domājam, ka centrs vēl priekšā, bet izrādās, tas jau ir bijis, un - mēs ejam laukā.

Kas pateiks dzērājam, ka skaistāks par visas pudeles noreibumu ir puspudeles noreibums?

/I.Z.

Posted on 2009.09.12 at 13:09
Biju uz Initas izstādes atklāšanu, precīzāk uz izstādi, kur viņa kaila un puskaila pozējusi gleznotājam. Esmu iereibusi no vīna un taisot braukt uz Balto nakti. Rīt uz Enguri. Šodien domas neraisās nu nekā.
Visu dienu mani pavada melanholisks noskaņojums. Pavada, bet neatstāj pat tad, kad jau sen esmu mājās. Spiežās iekšā pa visām logu spraugām. Man ļoti patīk būt vienai mājās. Es aizdedzinu vīraku un esmu aci pret aci ar savām domām un problēmām.
Nu bet protams, kas ir manas problēmas salīdzinājumā ar patiešām īstām problēmām - tik un tā, dotajā brīdī es ne par ko citu nespēju domāt.

Tad, kad viņš negribēja apstāties, es braucošai mašīnai izslēdzu aizdedzi. Mēs palikām sķērsām ceļam to nobloķējot. Kas man ir jādara lai viņš saklausītu, nevis tikai dzirdētu ko es saku. Vairs uz neko neesmu spējīga.
Es mīlu Latvijuar visiem tās feiliem un tomēr, te ir pārāk daudz atmiņu.

Previous Day  Next Day