Manuskripti.

"Ar milzu optimismu un pat stūrgalvību iesi pret straumi un smiesi krīzei taisni sejā. Rādīsi, ka vari būt bohēmas pilns."

Diez tas optimisms un bohēma, kuras pilnai man šodien jābūt ir tas, ka neskatoties uz to, ka man rīt jāaizstāv, šodien nolēmu pārveidot savu ZPD par projektu, un tikko pabeidzu viņu rakstīt?
Vai varbūt tomēr tai bohēmai ir saistība ar to, ka pārvietojos pa pilsētu ar termosu padusē, krūzīti vienā rokā un banānu otrā?

Vai varbūt vaina ir manā attieksmē, kā mamma saka, un es vienkārši lieku pārāk lielu mīksto uz visu?!
O_o

Tātad tur bija tā (pirms apmēram divām dienām). Es ar savu neesošo dvīņumāsu, kura bija nenormāli skaista (tāpat kā es, vismaz sapnī)skrēju pa trepēm (kuras atgādināja k.nama trepes), jo bēgu no bara savu bijušo draugu, kurus mēs ar dvīņumāsu bijām piečakarējušas. Pēc skraidīšanas un slēpšanās dažādu formu un izmēru istabās mēs izdomājām nokrāsoties melnas, lai mūs neviens neatpazīst. Tad mana dvīņumāsa pazuda. Es izgāju ārā pie savas mājas (pēkšņi), un tur atspiedušies pret savām mašīnām stāvēja mani bijušie draugi (neviens gan konkrēts). Sapnis beidzās ar to kā es histēriski bļauju viņiem virsū nikna: "Kur jūs likāt manu dvīņumāsu! Ko jūs ar viņu izdarijāt!?" Un es zināju, ka viņi viņu ir novākuši.

Gluži tāpat kā realitātē manu veco personību.

man iet interesanti.
visu pagājušonedēļu staigāju apkārt kā krupi norijusi (dievinu senlatviešu teicienus).
Domāju, ka ja nu manas prognozes, kurās devu tev maksimums nedēļu laika, lai atrakstītu izrādīsies pārmaiņas pēc maldīgas un tu patiešām būsi sapratis, ka viss jāizbeidz. Sacerēju gaudulīgus tekstus dienasgrāmatai, bet nevienu no tiem nepublicēju, vismaz oriģinālajā versijā. Domāju par to, ka tas īstenībā ir man kosmosa sods, jo nevaru tevi izdabūt no galvas, laikam iepriekšējā dzīvē esmu bijis ļoti ļauns cilvēks. Tad es domāju ko es tevī vispār esmu atradusi, tad es piereģistrējos portālā oho.lv. Man bija jautri tieši divas dienas, līdz man gribējās vemt no 50 gadīgu, izvirtušu veču piedāvājumiem satikties un padraiskoties. Tad es braucu uz kalnu un centos izspiest no sevis limitu, bet nolūzu jau pēc pirmās stundas un atlikušo laiku pavadīju sēžot kafejnīcā un dzerot spraitu.
Tad pienāca pre-valentīndiena (respektīvi 5diena). Kad ierados pie Mārča, nosolījos sev nepiedzerties (vismaz ne tik ļoti, lai man gribētos darīt kaut ko stulbu, piemēram liet tev kaut ko uz galvas.) Visā visumā tas veiksmīgi izdevās, man bija jautri, kaut gan uz beigām jau sāka atgriezties tas tukšais skatiens. Kad tu mani uzrunāji koridorā man likās, ka es uzsprāgšu.
Kad nokļuvu mājās, tad sēdēju kāpņutelpā uz trepēm un raudāju, jo nevarēju atslēgt durvis un jo tu man biji novēlējis arlabunakti, pūcīt! Vēlāk gan es sapratu, ka vnk slēdzu durvis uz nepareizo pusi.
Nākamajā dienā man bija pohas. Es pavadīju visu valentīndienas rīta cēlienu Spicē piemērot kādas milijons kleitas (pēc manas mammas gaumes) un nevienu tā arī beigās nenopērkot. Visur apkārt staigāja pārīši un man likās, ka man uz pieres ir zīmos, ka esmu lūzere attiecībās. Vēl man rāva uz korķi un bija apnikušas Matīsa replikas par to, kāpēc sievietes vienkārši nevar nopirkt pirmo kleitu, kura der. Kleitu tā arī nenopirku. Gribēju pavadīt miermīlīgu, meiteņu vakaru skatoties Titāniku, raudot un dzerot šampanieti, bet NĒEE....

uzzināju kaut ko par Ieviņas īpašībām - viņa nevar ciest, ja visu nezina. Tāpēc celsies naktī, lai mācītos politiku. Manas zāles ir lāceņu liķieris un Ziedoņa epifānijas viņa paša ierunātā audioversijā. Pēc zvejnieku cienīga klusuma es atkal to pārtraucu sakot: kāpēc nav nevienas par zivīm? Ieviņa smejas. Man patīk zivis. Tad atceramies par zivju vīriem un es arī gribētu braukt ekspedīcijā uz Taizemi (ar Ēriku), vai arī vienkārši atkal satikt viņus nejauši Papē.