Varbūt tas tāpēc, ka mūsējie nav pietiekami seni. Kaut kur lasīju, ka līdz kādam 18.-19. gs. vīrieši (un maskulīnie tēli literatūrā) nekautrējās publiski raudāt, to uzskatīja par cēlu jūtu izpausmi, nevis vājuma pazīmi. Un tā bija ganrīz visur, izņemot vikingus.

(Reply to this) (Thread)

te:
https://aeon.co/essays/whatever-happened-to-the-noble-art-of-the-manly-weep

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Paldies, interesanti.

(Reply to this) (Parent)