|
Jan. 1st, 2016|10:21 pm |
|
Varbūt tas tāpēc, ka mūsējie nav pietiekami seni. Kaut kur lasīju, ka līdz kādam 18.-19. gs. vīrieši (un maskulīnie tēli literatūrā) nekautrējās publiski raudāt, to uzskatīja par cēlu jūtu izpausmi, nevis vājuma pazīmi. Un tā bija ganrīz visur, izņemot vikingus. |
|