| |
[Nov. 22nd, 2014|10:17 am] |
Tak nemācās neviens no tās zolitūdes, vainīgos tikai meklē. Tai pašā laikā atstarojošās vestes valkāt negribam, līdīsim zem novilktas lentes būvlaukuma teritorijā (ta kādas lentes, metāla žogu izļurkāsim) pat apkārt nepaskatoties, ja tas mums ietaupīs 10 metrus ceļa. Un spiegsim, tiklīdz kkādi celtnieki, kas remontē, teiksim, 50 gadus neaiztikto kāpņu telpu, sagādā mūsu ikdienas rutīnai neērtības ar savu stulbo troksni un putekļiem. Kur nu, ar savu esamību vien jau sagādā neērtības, tak paskaties uz viņiem, netīri kādi, un no viņu špakteļlāpstām cilvēks var nosmērēties tikai paskatoties vien.
Tante ar mazbērnu, kuri apstājas zem puszāģēta koka paskatīties, kur kritīs. Meitenes no veikala, kuras bezmaz starp krītošiem ķieģeļiem pamanīsies izskriet papīpēt, jo ikurāt šobrīd tak nekas nekrīt. Jo, ja kas, grēkāzi atradīs, un tā nebūšu es, bet kkādi viņi, sliktie sliktie tur kkur ārā.
Kkā šaubos, ka tagad, lielveikalā atskanot gaudojošajam (vai kāds nu viņš tur ir) signālam, visi nu steigsies evakuēties. Stopudova kāds vēl fiksi aizskries no krītoša plaukta paciņu piena izķert. Un, ja paspēs, ar to leposies, nevis atslīgs ļimstošiem celīšiem pret tuvāko drošo sienu.
Ar šo es negribu teikt, ka nevajag meklēt un atrast vainīgos. Un, protams, ka es pārspīlēju. Bet acīmredzami, kkas mums, pilsētniekiem, ar to pašsaglabāšanās instinktu ir noticis. Laikam nolikts drošā vietā, kur par šo gādā kāds cits. Tas, kurš pēc tam būs vainīgs. |
|
|
| Памятка малярa aльфрейщикa. |
[Nov. 22nd, 2014|12:16 pm] |
Tāds nosaukums ir 1957. gadā izdotai kabatas formāta grāmatiņai, kas izrakta vecos bēniņos vai citā pamestā vietā.
Kādu laiku es domāju, ka minētais alfreiščiks ir no gastronomu un bakaleju sugas un nav vērts meklēt tur ko citu bez tā frei, kas uz haļavščiku pavelk. Slinkums tagad mežģīties ciktāl šī doma ir no patiesības, bet patiesība ir šāda:
альфре́йщик
-а, м.
Специалист по альфрейной росписи.
Uzreiz viss tik skaidrs palika, kā es to agrāk neiedomājos :D
альфрейная живопись
роспись водяными красками по сырой штукатурке.
альфре́ско
Техника настенной живописи, при которой краски наносятся на сырую штукатурку.
[От итал. al fresco — по свежему, по сырому]
Nu vai technique of mural painting executed upon freshly-laid, or wet lime plaster.
Atkal nekāda brīnuma. Ja nu tikai tas, ka krāsotāju piešāvuši, kur, manuprāt, vajadzētu būt māksliniekam.
Meklējot apskaidrojumu ru internetos, ar prieku redzēju, ka profesija nav mirusi. Interesanti vai Latvijā bez pagātnes restaurēšanas top kādas freskas arī no jauna. Vai ir kāda savrupmāja, kuras saimnieks lepni ved viesiem rādīt re šito sienu man slavenais tasuntas apgleznoja, stirniņas kā dzīvas vai ne? Un totur plikni aiz arkas atkaliņ utt..
Grāmatiņa, starp citu, tīri laba. Bez ideoloģiskā bloka par padomju māleriem satur arī noderīgas lietas. Uz ko es tā īsti nemaz necerēju. Un šodienas grafomānijas limits arī ir sasniegts. |
|
|