| Памятка малярa aльфрейщикa. |
Nov. 22nd, 2014|12:16 pm |
Tāds nosaukums ir 1957. gadā izdotai kabatas formāta grāmatiņai, kas izrakta vecos bēniņos vai citā pamestā vietā.
Kādu laiku es domāju, ka minētais alfreiščiks ir no gastronomu un bakaleju sugas un nav vērts meklēt tur ko citu bez tā frei, kas uz haļavščiku pavelk. Slinkums tagad mežģīties ciktāl šī doma ir no patiesības, bet patiesība ir šāda:
альфре́йщик
-а, м.
Специалист по альфрейной росписи.
Uzreiz viss tik skaidrs palika, kā es to agrāk neiedomājos :D
альфрейная живопись
роспись водяными красками по сырой штукатурке.
альфре́ско
Техника настенной живописи, при которой краски наносятся на сырую штукатурку.
[От итал. al fresco — по свежему, по сырому]
Nu vai technique of mural painting executed upon freshly-laid, or wet lime plaster.
Atkal nekāda brīnuma. Ja nu tikai tas, ka krāsotāju piešāvuši, kur, manuprāt, vajadzētu būt māksliniekam.
Meklējot apskaidrojumu ru internetos, ar prieku redzēju, ka profesija nav mirusi. Interesanti vai Latvijā bez pagātnes restaurēšanas top kādas freskas arī no jauna. Vai ir kāda savrupmāja, kuras saimnieks lepni ved viesiem rādīt re šito sienu man slavenais tasuntas apgleznoja, stirniņas kā dzīvas vai ne? Un totur plikni aiz arkas atkaliņ utt..
Grāmatiņa, starp citu, tīri laba. Bez ideoloģiskā bloka par padomju māleriem satur arī noderīgas lietas. Uz ko es tā īsti nemaz necerēju. Un šodienas grafomānijas limits arī ir sasniegts. |
|