| |
[Feb. 25th, 2014|01:02 pm] |
Maks tukšs, jāsaskrabina rēķiniem. Aizņemties, ko citu. Kā katru pavasari, sasodīts. Visšausmīgākās ir tās dalītās jūtas, kad esmu jau tā izlaidusies luņojot, ka zemapziņa pat patīkamus piedāvājumus negrib (ak, es labāk saritināšos te stūrītī un pakunkstēšu). Tipa, ā, darbs, forši (zemapziņā cerīga balstiņa: bet varbūt līs un nekur nevajadzēs iet?). Vispār es drošvien varēju nesaspringt šito drukājot, bet pārkopēt kādu no citu pavasaru ierakstiem :D
Redz, varētu jaungadapņemties vismaz vienu pavasari šitā nenodzīvoties (ta kaut maximā pastrādāt, bet kas mani tur ņems), bet jaungads pārāk tuvu tam pavasarim, kamēr vecgads, savukārt, ir pavisam citā gadā. |
|
|
| |
[Feb. 25th, 2014|03:18 pm] |
Sunītis ir ieņēmies paradumu tirināties gar žogu un tiranizēt garāmgājējus, rejot, kad tie pagājuši soli garām. Ir dažas tantes, kas pāriet ielas otrā pusē asinssuni ieraugot, bet šīpavasara aktuālā tendence ir apstāties un priecāties vai cik smuks sunītis! Un sunītis jau ar uzreiz astīti luncina un priecājas par katru laipnu vārdu un smaidu(sīkā prodažnaja škura). Un es nevaru saprast, ko man vajadzētu darīt. Ok, ar trakajiem, kuri bāž rokas caur žogu, lai pačubinātu svešu bulterjeru, viss skaidrs, bet ko ar tiem, kuri vienkārši priecājas? Es taču nevaru uz viņiem par to rāties, bet atļaut kuciferam šitā brāļoties ar nebūtu saprātīgi. Un tad nu suns laikam domā, ka man skauž viņas jaunie draudziņi. |
|
|