| |
[Jan. 22nd, 2015|11:27 am] |
Jauko jauno sniedziņu suns uzreiz novērtēja. Bija diezgan žēlīgi skatīties uz mazajiem tramīgajiem pīlēna uz ledus solīšiem, viņurīt pat uz dibena apkrita. Toties tagad var rikšot, un sērsna ķepas neberž.
Noveco jēriņš. Pagaidām tikai sirma piere un zobi vairs nav tie, kas bija. Iespējams, es būtu ar mieru atdot gadu savas dzīves (varbūt pat 3, vairāk būtu bail), lai ar viņu būtu kā ar cilvēkiem brīnišķīgajā jaunajā pasaulē. Dzīvo tāds mundrs, spirgts un vesels gandrīz līdz beigām, un tad ātri atstiepies. Tfu, gandrīz apraudājos. Laikam tā es gatavoju sevi šķiršanās brīdim, kas pienāks pēc 125 gadiem. |
|
|
| |
[Feb. 25th, 2014|03:18 pm] |
Sunītis ir ieņēmies paradumu tirināties gar žogu un tiranizēt garāmgājējus, rejot, kad tie pagājuši soli garām. Ir dažas tantes, kas pāriet ielas otrā pusē asinssuni ieraugot, bet šīpavasara aktuālā tendence ir apstāties un priecāties vai cik smuks sunītis! Un sunītis jau ar uzreiz astīti luncina un priecājas par katru laipnu vārdu un smaidu(sīkā prodažnaja škura). Un es nevaru saprast, ko man vajadzētu darīt. Ok, ar trakajiem, kuri bāž rokas caur žogu, lai pačubinātu svešu bulterjeru, viss skaidrs, bet ko ar tiem, kuri vienkārši priecājas? Es taču nevaru uz viņiem par to rāties, bet atļaut kuciferam šitā brāļoties ar nebūtu saprātīgi. Un tad nu suns laikam domā, ka man skauž viņas jaunie draudziņi. |
|
|
| |
[Jan. 5th, 2014|02:20 pm] |
Kucifers ap zsvētkiem sāka mest savu zvaigžņotās kuces spalvu, stārdasta pilna liekšķere katru dienu. Tik nez, kas tad vietā nāks, ziemas vai vasaras kažoks, ja pat man sev jāatgādina, ka winter's still coming. |
|
|