vai guldu es plaukstu uz akmenju lauka
vai glaastu es suunas vai celmus vai meetras
es sajuutu sirdi savu sitamies
vienaa ritmaa ar pasaules sirdpukstiem


vai lieku es roku uz tava pleca
vai sapnjojot pieskaros vaigam tavam
lai kaa ari veelos lai kaa arii klausos
muusu sirdspukstiem kopiigu valodu nerast

kliistot pasaules tiimeklja labirintos
acii iekrita reklaama pievilciiga
"paardod miilu, kaisli un piekjershanos,
bonusaa greizsirdiibu un bailes dodot,
peerkot divas, kaa daavanu sanjemsi,
lauliibas gredzenu, ratinjus beernu,
veelies miilu un miiliibas izslaapis esi
atver linku un sanjem it visu ko veelies!"

sirds salecaas, puksteet kaa nepraataa saaka
tas ir tas, ko ik minuuti mekleejis esmu,
nu buus probleemas manas veeja aizmeeztas prom
acis atveersies, miilas skurbulii luukoshu sauli,
ko nekad veel liidz shim neesmu redzeejis iisti,
taapat kaa kriitoshaas zvaigznes debess jumaa,
buus man miiloshaas acis, kuraas kaa pasaulee staasta,
savu atspulgu vislabaak es ieraudziit speeshu,
buus man brilles gan rozaa, gan ceriibu zilas,
saldo triisu viljnji savos tiiklos kjers mani,
nedz es dzirdeeshu kaiminjus muldam, nedz shefu -
manaa galvaa vien vinjas raamai elpai buus saneet...

peles klikshkjis un dziive apkriit kaajaam gaisaa
Cross your fingers and try again in a few minutes
peles klikshkjis, un veel viens, un veel viens, veel viens
make sure that address is spelled correctly.
peles klikshkjis, veel viens, otrs, piektais un simtais -
The page cannot be displayed, stop trying fu***ng bi**h



mana dziive nu apkritusi kaajaam gaisaa
visas ceriibas varat iebaazt sev ..... vilnas maisaa

kad izaugshu liela
vienaa istabaa
ar ilmaaru
gribeetu teeju dzert
varbuut
ar acs kaktinju
vinja roku pie mutes celjamies
veerot
mazliet
varbuut
pat paietu garaam
lai ieelpotu vinja smarzhu
ar melnaas teejas aromu jauktu
bet varbuut
lai nejaushi noglaastiitu
uz galda pamestu
vinja pieres eenu
varbuut
bet tikai varbuut
es pasuutiitu sev taadu pashu
teeju lielaa stikla glaazee melnu
teeju kaa vinjam
varbuut es pat
paceltu acis un izskaitiitu
katru matinju uz pakausha
vinjam projaam ejot
varbuut tad piecelshos
un no stikla glaazes luupu
nospiedumu nozagshu
njemshu sev liidzi
gultaa speelju laacha vietaa
pie kruutiim skaushu
bet varbuut
omes albumaa
starp ziidpapiira lapaam iespiestu
luupu nospiedumu herbaarijaa

kad izaugshu liela es veeleetos
varbuut
varbuut veeleetos
varbuut izaugshu liela

cik nu liela var izaugt
teejas glaazee dziivojot

gribeetos atkal, kaa embrijam
maates veederaa duseet
ljauties dziivei un augshanai
ljauties placentai un nabas saitei
siltumaa peldeeties
bez saules, bez meeness
dzirdeet maates sirdspukstus
ritmaa ar saviem
maat, ak, kaadeelj dzemdeeji mani
kam neljaavi palikt savaas maajaas?
__________________________________________________
uzlabots:
___________________________________________________
gribētos atkal, kā embrijam
mātes veederā dusēt, ļauties dzīvei
ļauties augšanai rāmai un saitei,
kas vieno mūs abus vienā vēselā kopā,
ļauties placentai, paļauties valgmei un rāmi
peldēt siltumā, drošībā, sargātam justies,
bez saules, bez mēness, dzirdēt sirdspukstus tavus
vienā ritmā ar savējiem pukstam, tik saprotami
un tik nepiespiesti, tā ka savādāk
būt vienkārši nevar un nevajag.
māt, ak, kādēļ tu dzemdēji mani,
ja tik ļoti man gribējās palikt

nu es esmu te ārā,
gaisma spoža un auksta,
gaiss dedzinošs ieplūst manās plaušās
un sāp,
sāp ik doma, ik elpa, ik kustība sāp,
acis nogurst no saules, nespēj nosargāt sirdi,
kurai aiz plakstiem vairs paslēpties nepietiek,
kurai vajag silto krēslu, kas tā mīl un tā glāsta,
tā kā toreiz, tavā vēderā māt, ak, kādēļ,
ak, kādēļ tu dzemdēji mani,
ja tik ļoti man gribējās palikt.

mazs beerns uz pasaules sliekshnja
plaukstaas zemenes piespiestas veederam
sarkana sula kaa mana dziive
tek paar vinja mazajaam rokaam
sarkana saule apzhilbina acis
beerna vietaa vien siluets tumshs
kaa gan baidos, tik ljoti es baidos
vinju pazaudeet, pazaudeet, pazaudeet...
naac, esmu veel te, naac un guldi
savas zemenes manaa bljodaa
iesim jasmiinu paveenii klusaa
paarliesim baltu pienu taam paari
baltu pienu tik veesu un tiiru
maatishkju, sargaajoshu un reetas dziedeejoshu
kaut reiz naaktu kaads un muusu svilstosho dziivi
paarlietu baltu un veesu pienu.
karstas plaukstas uz manas pieres
dedzinosha elpa uz skausta mana
kad naaks mana atbriivoshana
kad naaks mana piedoshana

mazs beerns ar zemeneem plaukstaas
uz pasaules sliekshnja staav
es gaisaa kaa balona driska
savu lidlauku nespeeju atrast

ar degunu berzeejoties
gar tavaam kruutiim
caur audumu silto
es ieelpoju tavu miega bacili.
tas elpo tavu elpu
tik raaami un dzilji
tas aciim ljauj pasauli
nepieradinaati skatiit
tas ieveljas matos
un uzvij tur ligzdu
tas padara juutas
tik tiiras un speejas
kaa nevainiibu - shkjiistas;
kaa beernu tik naivas;
kaa nejaushiibu - vieglas.


ljaujos ieelpot miega bacili tavu
un neglaabjami sasirgstu

ar miilestiibu

kaa tur bija ar to davaijkje zhikj druzhno! un lets pop out of the loo for a minute!
iekozhu vienaa maiziitee - garshiiga, buus jaaatstaaj kaa peedeejaa, ja nu taa otra maiziite nav tik ljoti garshiiga. kozhu otrajaa - garshiiga, varbuut jaauzsmeeree veel viena sviestmaize? treshaa aarii garshiiga un vairs neatceros, cik ljoti garshiiga bija pirmaa, taadeelj atkal kumoss no pirmaas maiziites, veel pasaki ka dziive nav sarezhgjiita. pilna pasaule ar sviestmaizeem, es tik kozhu tajaas, kuraas tu veel neesi paspeejis atstaat savu zobu nospiedumus, da pilna galva ar sviestmaizeem - taas ar gurkji un zivi laika gaitaa saakushas smirdeet, tagad kur vien eju, miskastes kakji man seko un trinaas ap kaajaam, kaads izpuuris un peec fekaalijaam smirdoshs runcis notirina savu asti pie manas kaajas, tagad esmu ne tikai sviestmaize, tagad esmu arii ieziimeeta robezha un liigums ir nosleegts - buushu vinja uz muuzhu, liidz peedeejai pelei. bet taas sviestmaizes galvaa smird, tieshaam smird, un man nez kaadeelj shkjiet, ka cilveeki no manis vairaas, viirieshi izliekaas paarbaudaam savu lakaadas kurpju spozmi un sievietes apluuko savus garos, spilgti rozaa kraasotos nagus, beerni saak raudaat, bet omes nekad vairs netaisa sviestmaizes ar gurkji un zivi. peec fekaalijaam smirdoshais kakjis man seko it visur, jo tam nepietiek naudas, lai noliigtu privaatdetektiivu, vispaar jau mees abi sadziivojam tiiri labi - abiem kaa nekaa smadzenes smird un vinjsh neriiko sceenas, kad staastu par laiku, kuraa manas sviestmaizes smadzenees tikko saaka smirdeet - draugs saaka salaist ar vecu pensionaari, korvalola smaka esot vieglaak cieshama, maasa iestaajaas klosterii, neviens jau vinju taapat nepreceeshot, kad uzzinaashot par mani, un melot vinja nespeejot, maate izdariija pashnaaviibu, da kaapeec, taa arii iisti neesmu sapratusi, jo toreiz manas sviestmaizes jau smirdeeja kvartaala raadiusaa.
nezinu, vakar uzpuuta veejinjsh un mazliet izdzenaaja smaku uz lauku rajoniem, fermeri saaka suudzeeties, ka rasmusena cuukas smirdot, bet es tajaa pat laikaa nostaajos ielas viduu un paceelusi rokaas savu, peec fekaalijaam smirdosho kakji, saucu davaijkje zhikj druzhno! . mani notrieca gruzoviks un dazhas sviestmaizes ar gurkji un zivi taa arii palika iekjepeejushas ziemas riepu gropees. gruzovika iipashnieks veel ilgi peec tam suudzeejaas par smaku, mazgaaja savu mashiinu triis reizes dienaa, veda uz servisu, bet vinju tur nepienjeema, jo mehaanikji nespeeja panest sviestmaizhu smaku - gjiiba nost un sakrita vienaa kaudzee ar uzgriezhamajaam atsleegaam. kad nomainoties sezonaam dzheks nomainiija arii riepas, viss atkal riteeja vinjam ierastaajaas riepu sliedees. manu smirdosho kakji nenobrauca. vinjsh trieciena laikaa tika uzsviests augstu gaisaa, tik atpakalj kriitot vinjsh nokjeepaajaas ar zivu un gurkju maisiijumu, nespeeja to paardziivot un paardozeeja baldriaanus.
muuzham kopaa
liidz peedeejai pelei.

ieliec mani savu bikshu dibenkabataa

negraudi, buus jau labiiba!