¤ vΔp∅ur †rΔil ¤

¤ vΔp∅ur †rΔil ¤

kiceksusurs no murrdōras

[	userinfo	\|	sc userinfo	]
[	archive	\|	journal archive	]

Labrīt, !

[Sep. 18th, 2012|09:30 am]

[

Current Music

Hospitāļu Iela - Sirds

]

Razors pain you;
Rivers are damp;
Acids stain you;
And drugs cause cramp.
Guns aren't lawful;
Nooses give;
Gas smells awful;
You might as well live.
/Dorothy Parker/

Man vienmēr interesējis pašnāvibu tematika. Ne tādā romantizējoša kontekstā(nekā romantiska ciešanās nesaskatu), bet tā..hmm..es pat īsti nezinu kā lai to nosauc. Manā izpratnē, sevis pārtraukšana ir tāda kā "pārākā brīvās izvēles/gribas izpausme". Cilvēka prāta mehānika tā uzbūvēta, ka ķīmiskie procesi nosaka garastāvokļus, kas ietekmē domas, savukārt domas ietekmē ķīmiskos procesus feedback loopā. Attiecīgi, šis sistēmas lēmums pārtraukt sevi, man šķiet gana interesants, jo tas izslēdz organisma vienu no galvenajām funkcijām - pašsaglabāšanos.
Šobrīd lasu diezgan smagu grāmatu par šo tēmu. Saucas "Night Falls Fast". Tas ir labs pētijums uzdrukāts normālā valodā, neiebraucot pārāk dziļi psihiatrijas pinumos.
308 lappuses galēja izmisuma, bezpalīdzības un nolemtības sajūtas. Kam seko 106 lappuses atsauču uz publikācijām.
Par gadījumiem, par cilvēkiem, par statistiku(metodes un success rate), par to cik grūti ir iepriekš paredzēt personas noslieci uz pašnāvību utt.

Daži citāti no šīs grāmatas seko, ...

The young boy scrawled a note and pinned it to his shirt. Then he walked to the far side of the family Christmas tree and hanged himself from a ceiling beam. The note was short - "Merry Christmas" - and his parents never forgot or understood it.
-
Apbrīnojama ir arī cilvēku mērķtiecība šādos brīžos :

The cuckolded householder had sat up drinking after his wife had gone to bed announcing her intention to put spongy rollers in her hair. This had become and intimate code which meant to him she did not want to have sex with him but wanted to look good for the boss tomorrow. He'd finished the bottle of Dunphy's Irish and raided her stash of Valium, then gone to the drawer where the Black&Decker electric carving knife was kept between Easters and Thanksgivings and Christmases. He'd plugged it into the wall socket on his side of the bed, locked his jaw against any utterance and, lying down beside her, applied the humming knife to his throat, severing his two ascending carotid arteries and jugular veins and making it half through his esophagus before he released his hold on the knife's trigger. It had not his coming to bed, nor the buzz of the knife, nor any sound he'd made, if, indeed, he'd made any that woke her. Rather, it was the warmth of his severed blood vessels halfway up the master bedroom wall and soaked her and her spongy rollers and saturated the bed linen and mattress and box springs and puddled in the carpet beneath the bed that woke her wondering was it just a dream.
-
Un re, dzejolis, ko sarakstījis 15 gadīgs puika :
Once...he wrote a poem.
And he called it "Chops,"
Because that was the name of his dog, and
that's what it was all about.
And the teacher gave him an "A"
And a gold star.
And his mother hung it on the kitchen door,
and read it to all his aunts...

Once...he wrote another poem.
And he called it "Question Marked Innocence,"
Because that was the name of his grief, and
that's what it was all about.
And the professor gave him an "A"
And a strange and steady look.
And his mother never hung it on the kitchen door
because he never let her see it...

Once, at 3 a.m. ...he tried another poem...
And he called it absolutely nothing, because
that's what it was all about.
And he gave himself an "A"
And a slash on each damp wrist,
And hung it on the bathroom door because he
couldn't reach the kitchen.
-
divus gadus vēlāk viņš izdarīja pašnāvību.
-
Kāda jauna ķīmiķa pēdējie burtiņi: "This is my last experiment."
-
Un tur pilns ar šādiem. Man vienkārši slinkums visus pārrakstīt, tā ka izlasiet šo grāmatu, tiešām laba - gan izdzīvotājiem, gan palicējiem, gan vienkārši tiem kam interesē(rūp) tēma.
Mums visiem tak kādreiz būs jamirst.

Link

Leave a comment

[Sep. 6th, 2012|01:11 pm]

[

Current Music

suns sejā mīņājās

]

Es, kā vispasaules viedokļu singulārā autoritāte, šodien, divi tūkstoši divpadsmitā gada devītā mēneša nulle-sestās dienas trīspadsmitajā stundā un vienpadsmitajā minūtē, pasludinu Kartāga - "Tik tālu tik prom", par labāko latvijas unģika ierakstu mūžīgi mūžos.

Link

4 comments|Leave a comment

SciFi at your doorstep(or RJ45 port)

[Aug. 15th, 2012|04:46 pm]

[

Current Music

Drumcorps - Pig Destroyer Destroyer

]

Neal Stephenson’s “The Diamond Age” was set some years after encrypted currencies and e-commerce removed most economic transactions into darknets beyond the government’s capability of monitoring and regulating, and thus caused tax bases around the world to implode. This was followed, in short order, by the collapse of most nation-states. In the ensuing Interregnum, the defunct nation-states were replaced by city-states and by networked global civil societies called “phyles.” The major phyles leased enclaves in most major city-states around the world, much as the Venetian merchant guilds leased “Venetian quarters” in the major port cities of the Mediterranean.

http://www.bastiatinstitute.org/2012/08/14/bitcoin-the-darknet-economy-and-the-low-over-head-revolution/

Link

4 comments|Leave a comment

Social Notworking

[Aug. 9th, 2012|04:10 pm]

[

Current Music

Pornophonique – I Want To Be a Machine

]

Festivāls.
Nedaudz novēlots iedrukājiens par labūdabū.
Plusi : augstgaismekļi Mācītājs On Acid, Manta un Chinawoman. Kopumā laba atmosfēra un diezgan daudz nedaudz pazīstamu cilvēku. Par to, ka Chinawoman bija nepiemērota skatuve, es jau rakstiju citur. Mantas urlu tērpi - viņiem pienākas balvā žetons, šņabīts un semočkas. Mācītājs On Acid - nu ko lai saka, tik atraktīvu, piezemētu, dzīvelīgu uzstāšanos no 1/3vietējās grupas nebiju redzējis. Un mūzika pati par sevi diktin iepēra. Par citām mūzikām - elektroniskā ligzda, tur naktī no 5dienas uz sestdienu bija smuks bassjungledrums. Frontlines, ēm, boring. Gaujarts - vienā citā, 20 reižu mazākā, festivālā pirms nedaudz nedēļām viņi bija daudz sirsnīgāk un patiesāk. Tagad kā uz eksāmenu atnākuši. Flautiste jau nu noteikti. Viss tik klasiski un no grāmatas. Kaut neklausos tādu mūziku, varu pateikt vai ir, vai nav. Un šoreiz nebija. Varēja mierīgi videoierakstu uzlikt. Tesa - blieziens močnijs, manuprāt skaļākā latvijas grupa, kaut šķūni skaņa, kā vienmēr, briesmīgi slikta un interferē pati ar sevi. Gribētos, lai Tesa iebrauktu eksperimentāl-noise-rock lauciņā. Pārējo mūziku esmu vai nu palaidis garām, vai arī neatceros, jo bija masīvs sūds.
Mīnusi : Pārāk enerģiski dzerot vīnu, izlauzu sev priekšējo zobu. Tagad es fslupfstu. Dušu aptrūkums - cik sapratu, arī kā citus gadus, tur bija viens konteineris ar dušām, bet nu uz n-tajiem tūkstošiem cilvēku - cum ōn! Bija karsts un paģiru kārtas klājas uz ādas jo dienu un domā tu tikai par tādu nieku, kā pastāvēt zem tekoša ūdens kaut minūti vienu. Labi ka mums buržuji pazīstami un tikām nummuriņdušā. Otrs mīnuss, principā arī galvenais, - Mazgadīgie Deģenerāti.

Festivāls. Sociālā Apliecināšanās.
Pavēroju festivālā jauniešus. Es pusaudža gados izklaidējos ar datoriem, velosipēdu un vieglajām narkotikām. Kamēr citi staigāja pa reiviem, es programmēju modem dialerus, kas meklē telefonu tīklā citas AT komandu saprotošas ierīces, taisiju FastTracker'ī breikbītu mūziku un naktīs čatoju ar BBS operatoriem. Tagad pirmo reizi biju festivālā, kurā ir tik daudz tīņu. Tas. Ir. Ārprāts. Pietam, viņiem jau nekāda ārpus prāta nav, tikai ar etanolu trankvilizēts iekšprāts. Kaimiņu pleķītī uzcēla savu telti kautkādi(as) mazgadīgie orkulēni un otrpus mums lielgadīgie orki(teikšu gan ka wanabe vai vismaz zemāko kastu, jo līdz īstajiem mums pazīstamajiem orkiem, tiem vel augt un augt. Viņiem pat bidons ar spirtu nebija. pffft n00bi). Ar vienu ausi skenēju šo divu orku mitekļu sabļaustīšanos un sarunas gan vienā pusē, gan otrā. Dominēja vulgārismi un lamuvārdi. Protams, kā jau katrā tīnīgā sociālajā komūnā, ir savs viszemāk kritušais. Internētos tos dēvē par 'attention whore'. Uzvedas pēc principa - pofig kāds PR, ka tikai PR. Vai, šie apliecināšanās un 'es te esmu, bļaģ, pasaule' gadi! Katram jau mums ir tas pašapziņas un vietas pasaulē kruķītis, tik atšķirībā no vecākiem cilvēkiem(ak, mēs vecie zuši, kas knapi trīsdesmit pārkāpuši un tik daudz jau dzīvē pieredzējuši! xa xa xa), tīņiem tas kruķītis ir no bravūrības grebts, nevis no paveikumiem(es te nerunāju par kļūšanu par pasaulē labāko jomā X, bet vispār, par mazajām uzvarām savā dzīvē). Pietam, vel nav noslīpējušās tā skala, pēc kuras mēra, kas ir sūds un kas ne. To varētu arī nosaukt par sajūtu notrulināšanos. Tā nu orkulēni peras savā piegružotajā ar salvetēm, alkohola iepakojumiem un benčikiem, pleķītī un neļauj pensionāriem gulēt. Un apliecinas. Zemāk kritušā orkuliene otrajā dienā saķēra prāta tripsi un norāva no rokas ģipsi, prasija šķiltavas un stāstija, ka saplēsti džinsi. Jau sen tu cieties un gaidiji, kad tiksi, prom no vecāku acīm un važām, lai pielietu mūli un jo fiksi, nodoties dzīvei un krāmētu pilnu maisu ar jaunības lažām, sekotu sava nenobriedušā prāta ilūzijām, pirms beidzies viss un esi, atpakaļ pie pilsētas betona žālūzijām.
Visžēlākais ir tas, ka nevar saprast, vai lielie orki par viņām ņirgājas, vai arī lielie orki ir tikpat izmisuši. Bet galvenais jau laikam tajā vecumā ir steigt piedzīvot to, par ko vēlāk būs kauns. Steigt gūt atzinību pārējo acīs un pohuj, ko sirdsapziņa sacīs. Mazgadīgie Deģenerāti. Atklāti sakot man varbūt pat mazliet skauž(vai arī vienkārši māc ziņkāre), ka pavadiju tik mierīgu un tiklu jauneklību. Bet varbūt tas ir pat labi. Kā būtu, ja būtu, nekad netiks uzzināts. Nenotikušais ir nebijis un paralēlajās dimensijās sadedzināts.

Festivāls. Bioritmi.
Kapēc festivālā pēdējā grupa uzstājas divos naktī? Normāli pēdējo koncertu sākt būtu ap pieciem. Kad saule lec. Pēc bioritmiem laikam esmu vairāk elektroniskās mūzikas režīmā - sāk ne ātrāk par tumsu un notiek kamēr pēdējais dj krīt kautkur aiz pults(bet tad jau mostas nākamais!). Kapēc festivālā pēdējā dienā nav pat dj? Vispār 1.5 dienas(5dienas vakars + 6dienas diena + 7dienas rīts, kurā nekas nenotiek, tikai novākšanās) ir daudz par īsu. Normāls festivāls ir 3 dienas. Sāk 4dien vakarā un beidz 7dien no rīta.

Festivāls. Imaginārie burtiņi.
Ejot pa ceļu no telšu pilsētiņas uz festivāla teritoriju ieskanējās galvā sekojošais, iespējams kautkur lasīts, dzirdēts vai izdomāts. Mūsdienās jau grūti saprast, kas ir paša izdomāts un kas ir apkārtējā informācijas lauka injicēts. Itsevišķi, ja tas ir tik banāli un nodrillēti kā sekojošais.
Starmeša gaismā mana ēna izplūda klusi,
galvā skanēja savādi čuksti
skatos uz to pusi, kur dusi,
Bet tevis tur nav.
(c)autors kautkur ārā, ar džinkstošu skaņu galvā. (tādu es viņu iztēlojos)

Festivāls. Aste.
Aste ļoti jauka, Aptiekā. Mācītājs On Acid + Parara koncerts lejā, mēs augšā, pīpētavā. Kā ierasts - klausamies caur sienu. Uz pelmeņiem, tad ar velosipēdiem pa migām. Atgulēt kavēto, miegu orku nozagto.

PS. Šovasar pietrūkst ar riteņiem, pa naktīm un saullēktiem.

Link

4 comments|Leave a comment

Dāvinātam zārkam polsterējumā neskatās

[Aug. 2nd, 2012|01:05 pm]

[

Current Music

Hospitāļu iela - atkāzas

]

Reiz bij laiks, kad viens kicekiņš strādāja naktsmaiņā iestādē, kas nodarbojas ar izlietotu cilvēkveidīgo nesējķermeņu glabāšanu un pārstrādi/reducēšanu uz oglekļa un citu vienkāršo vielu/sāļu sajaukumu pulveri. Darbs vienkāršs -

sēdēt un gaidīt, kad kāds tuvāko ~400km rādiusā nomirs, un pieņemt zvanu ko nodot tālāk transportētājiem.
sargāt, lai esošie klienti neietu ielās bujānīt.

Otrais punkts bija diezgan vienkāršs, lielākā daļa klientu bija diezgan miruši. Tas pirmais punkts ir par grūtajām sarunām. Tas ir aptuveni tā - guli tu mierīgi savā kambarī, apkārt nāves klusums, ko ik pa laikam izjauc tikai morga ledusskapju kompresoru sēkšana un releja tikšķis, kad tie ieslēdzas. Pie galvas zvana telefons, tas var būt vienos naktī, divos, četros, jebkurā laikā. Nāvītei nav darba laika ierobežojums un brīvdienu. Paveicas, ja zvana par veciem veciem pensionāriem, ar kuru aiziešanu visi jau sen apraduši un samierinājušies, pirms tie vispār vel bij līdz galam šķīrējupes otrā krastā izkāpuši.

Labdien, uzglabāšanas un pārstrādes iestāde...aha..aha..adrese?...telefons?..aha...labi..stundas laikā transports būs klāt...sagatavojiet papīrus, ko mediķi jums iedeva par nāves faktu...aha..uzredzēšanos. Dažreiz tik jāpastāsta viss birokrātiskais papīru process un cenas par dažādiem pakalpojumiem un ceremonijām. Kad transports atved klientu jāpalīdz uznest pāris pakapienus līdz riteņgultai. Smagākos nes ar nestuvēm, vieglos var tāpat, aiz maisa. Zārkus ved parasti tikai no laukiem(vai pa dienu, kad ir dienas dežuranti), kur visu vietējie izvadīšanas rituālu kantori jau sagatavo.

Īsāk sakot šitā fiziskās realitātes daļa ir figņa, pēc pāris nedēļam nav problēmu pārorganizēt starp atvilktnēm korpusus, ja atved kādu pasmagāku, kuru nevarēs nekādīgi iecelt augšējā tukšajā ailē. Tikai jāņem vērā, ka vairs neaktīviem muskuļiem ir savādāka kinētika nekā dzīviem. Tas galīgi nav tā kā guļošu kautkur pārvelt vai pārstumt.

Tā īstā lieta ir kad zvana par pāragri aizgājušajiem. Klientu radi raud klausulē, bieži vien kliedz uz tevi(jo protams tu arī esi pie visa vainīgs), ir šokā un nespēj neko procesēt..diezgan plašs emociju spektrs novērojams. Nav visai patīkami, bet var jau viņus saprast. Neko nepārmetu. Ir bijis tikai viens zvans, kas ir iecirtis līdz mielēm.

Guļ susuriņš saldā morga miedziņā - zvans - mostos, saku savu galvā iepriekš ierakstīto uzrunu. Otrā galā sausa bezintonācijas balss, liekas kāds nohipnotizēts vai ļoti maz ar realitāti saistīts indivīds. Es no slimnīcas zvanu...gribēju zināt kā tur tā procedūra..kas tālāk jādara... - ja ārsts ir iedevis lapiņu par nāves iestāšanos, tad varu nosūtīt transportu pakaļ....halo?... - jā, es saprotu, nē ārsts vel neko nav iedevis...es īsti nezinu ko darīt.... - (ilgs klusums, bet dzirdu ka otrā galā vel kāds ir, gaidu intuitīvi atbilstošu momentu, kad pamudināt runāt) - ...man te sieva dzemdēja..- (jūtu kā pakausim sāk pamazām velties virsū skrūvspīles) - ...pirms divām dienām.. dēls tomēr nomira... - (šinī brīdī migom izskrēja cauri domas kā tu 9 mēnešus gaidi, un pat ja ir zināms ka var būt problēmas, ceri ka tomēr viss būs ok, un tad beigās tomēr visi pielūgtie un nepielūgtie pasauļu dievi tev dankš ar pasaulīgās netaisnības veseri) - ...es noskaidrošu un tad velreiz piezvanīšu. Diskonekts.

Es gāju turpināt gulēt, kaut vīra balss tembrs un kopējā sarunas ritmika, caur ausīm galvā bija ielējusi pamatīgi smeldzošu zaņķi, tā lēnām uzsūcoties dziļāk ķermenī veido līmes 'Moments' un dzeloņdrāšu kamolu, kas mēdz iesprūst starp ādamābolu un sirdi. To, kuru ķermenis grib izdabūt ārā un neviļus sāk sūtīt autorefleksos signālus un tu imagināri sāc atgādināt pūku kamolu atvemjošu kaķi. Gribas attīrīties.

Kad bija pilnmēness pārsvarā zvanija pārcēlāju gaidošie pensionāri. Var jau protams tam pieiet sausi un distancēti, auksti atcirst klausulē klienta pārstrādes birokrātiski-tehnisko kārtību un atreferēt pie sienas virs telefona aparāta piesprausto sašvīkāto cenu lapu. Manuprāt labāk uzklausīt un ļaut zvanītājam izlādēt to emociju sūrsku. Tā jau sāpju un negāciju šai pasaulē pietiek. Needs to be discharged. Ar laiku tu uztrenējies pamosties no jebkāda miega un sagatavoties īmō triecienam sekundes laikā, tiklīdz atskan drrannn drannn, tu pretīgais stacionārā telefona zvans.

Vel darbs tur vel vairāk apstiprināja manī pārliecību, ka mēs visi esam vienādi un neviens nav īpašāks. Es jau pirms tam uzskatiju, ka vienalga tu vai pāvests vai karalis vai rockstārs, kam uzgalda paša diktēts memuārs, vienalga tu vai sasniedzis ko, beigās tik un tā gulēsi gaitenī, riteņotā gultiņā. Un tev apkārt slaucīs grīdu bubinoša apkopēja "atkal tie sanitāri te salikuši visādus un maisas pa kājām".

Viena lieta patika tajā darbā - absolūtais miers. Nekur nav tāds miers kā starp mirušajiem.

Link

6 comments|Leave a comment

Īsti vīri (aiz)griežas, būs tolk v fašioņe

[Jul. 30th, 2012|02:10 pm]

[

Current Music

Ghostek - Stolen Generation

]

Vakar Sting koncertā mani pārsteidza tas, ka latvijā cilvēki uz tādiem pasākumiem iet, saģērbušies kā uz operu. Nu vai vismaz uz kādu pieklājīgu teijāteri. Vse v belom, pletkrekli un vakarkleitas. Sajutos kā provincē. Siera krusts ļautis! Tas tak ir poprokkoncerts!

Link

3 comments|Leave a comment

Mazgājot traukus

[Jul. 22nd, 2012|10:45 pm]

[

Current Music

Burial - Ghost hardware

]

Piedodiet нацысты, bet pēdējo reizi krievu burtiem krieviski rakstiju piektajā klasē.

grammatuski labots(senkjū rasbī) :

Свoбоду сынам голубово неба,
свoбоду снам прошлогоднего снега!
Минет и котлеты дла партийского совета,
Тюрма и полоний для опозиционера!
Чиста наша душа от капиталиcтического гнева,
чист наш разум от наркотического бреда -
Мы дети межгалактического советскогo сoюза...
Мы дети межгалактического советского сoюза...

oridžināls bij daudz grammātiski traģiskāks

Link

4 comments|Leave a comment

Par dienām un rakstiem uz virtuālajām sienām

[Jul. 19th, 2012|04:49 pm]

[

Current Music

Echo Lake – In Dreams

]

Nekad neesmu sapratis dzimšanas dienu būtību. Bērnībā vienīgais iemesls kapēc ļāvos svinēt, bija garšīgi pierīties
un kādu dāvanu dabūt. Pieaugušam cilvēkam iemeslu iedzert, ieēst un ballēties nevajag. Tapēc man ir divas versijas,
kapēc vel varētu svinēt -
. cilvēki svin to, ka ir izdzīvojuši vel vienu gadu, jo aiz katra stūra tak lūr kaulainā ar izkapti;
. cilvēki svin to, ka ir par gadu tuvāk dzīves beigām un ļoti gaida to brīdi;

Kad šo jautājumu esmu izmetis no sevis, varētu izplūst par to, kapēc man riebjas rakstīt. Man ir sajūta, ka
tiklīdz tu savu domu pārvērt citiem lasāmos burtiņos, tā no tevis iziet un kļūst sveša.
Sacīts vārds ir savādāk, tā skaņa iziet un izgaist, tā pastāv tikai tik ilgi, cik ir noceļot šim skaņas vilnim to distanci, ko
spēj nodrošināt tam piešķirtā kinētiskā enerģija. Tie, kas dzird - tiem tā ir tikai reprodukcija un interpretācija.
Tapēc, ja ko rakstu es, tad tikai domas kuras man vairs nevajag un var saplēst sīkās strē-mēlēs. Dīvaini man liekas
tapēc visādi poēti un dziesmu tekstu autōri, kuri raksta gauži liriskus tekstus, vel jo sliktāk, ja no sirds. A no
otras puses - ja viņi to raksta no sirds, tad varbūt cenšas no tā ko raksta tikt vaļā? Un vai mūsdienu
ultra-sociālajā-virtuļsfērā, kur liela daļa tvīksto un sejgrāmāt-sieno par katru sīkumu, kas ar tiem notiek,
beigās nesanāk, ka pašiem iekšā nekas nepaliek?

A tagad šeit rakstu, jo manī vairs nav vietas, viss piebāzts ar noilguša termiņa domām
un spiež tās sešas prāta sienas.

Link

Leave a comment

	[Jul. 18th, 2012\|02:22 am]
Esmu zemas temperatūras un lielas elevācijas entelektuālis - ēdu šņabi un dzeru Peļēvinu.
Link	3 comments\|Leave a comment

es cibu nerakstu, tikai lasu. II

[Jul. 17th, 2012|02:17 pm]

[

Current Music

Янка Дягилева – Ангедония

]

...tātad izgāju no rīta uz darbu pie mājām uzpīpēt pirms mīt pedāļus vietām(kā zināms veikt fizisku
slodzi pirms ir sašaurināti asinsvadi un smadzenēm liegta normāla skābekļa padeve ir visai gaužām neveselīgi).
Tā nu es tur stāvu kā garām iet čalīc un taustas pa savām kabatām - es jau zinu ka meklē cigaretes un tūlīt
tās prasīs man. Tak nu neprasija...bet jautājās nopirkt vienu cigareti. Tā kaut kā smēķētāju vārds pēc pīpētāju
vārda un sākām runāt ar viegli iereibušo vīru par Tēmām.
Man sākumā likās ka viņš par kautkādu CounterStrike runā, tad uzprasiju - a kas tu no armijas? - jā.
Izrādās nupat no Afganistānas mājās atbraucis. Gŗūti esot. Tur viss bija vienkārši - balts un melns,
pa šitiem šauj, pa tiem ne.
/Man vienmēr ir licies interesants šo cilvēku prāta mehanisms, nu šo kuri izgājuši kariņam cauri./
Vai es domājot par to kāda jēga ir dzīvot...kādi mērķi dzīvošanai? Sen vairs kā nē, es teicu, dzīvo kamēr laiks
un mēģini to laiku izbaudīt kaut cik. Tieši tā! un sa-bro'-rokojāmies.
Dieviņam viņš ar neticot, vai nu tā neesot vai arī tas ir ļoti ļauns. Kad redzot klātienē kā izskatās pēc helīšu
uzlidojuma pretinieka camp, vai kad netālu no tevis pēc mīnas(cik sapratu runa ir par mortar) piezemēšanās, no
kolēģa paliek tikai puse...tur..ai..(seko kaada sekunde klusuma)..zini kā jauniņos dabūn pie zemes kad nāk
mīna?..viņi jau neko nerubī un to kā pēc skaņas noteikt var iemācīties tikai praksē...ja neizdodas ar grūdienu
tad sitiens pa pautiem! Nopietni! Nostrādā vienmēr!
Valdību sakarā arī viņam nebij nekādu ilūziju..patriotisms? kas tas tāds esot. Ja bruktu latvijā kāds iekšā tad
protams aizsargātu, bet tikai tāpēc ka ģimene. A tie Afgāņi - tur nekad nekas nebūšot rietumu valsts izpratnei
līdzīgs. Lielākā daļa neprot ne lasīt ne rakstīt tik zemi rakt.
Un nošaut kādu no attāluma varot ļoti ātri iemācīties emocionāli tikt ar to galā. Tuvcīņā ar rokām/nažiem gan,
pat 'veterāniem' esot sūdīgi pēc tam. Esot kas sapišas un kam viss kļūstot 'gaļa paliek gaļa'.

Bet par gaļu runājot - pie sarunas par velosipēdiem un amortizatoru dakšām, runa nonāca pie tēmas par sāpošam locītavām.
Es jau zināju ka jāēd ir skrimšļi, lai uzņemtu vajadzīgās vielas to restaurācijai, taču šādu ekstremālāku recepti
nebiju aizdomājies. Tātad njemam cīpslas, kaulus, skrimšļus un visu kas paliek pāri no detaļām kuras saista mehaniskos
ķermeņa elementus/rāmi un vāram 3-4 stundas, līdz tas pārvēršas šķidram galertam līdzīgā pļurzā. Aaaaand - drink it.
Viņiem tur ekipējums esot vienmēr virs normas ko pēc papīriem drīkst nest un pēc dažām stundām iešanas mugura un
ceļi, un potītes esot dirsā, bet šito dziru ja triepj iekšā tad daudz mazāk sāpot.

Tad viņam piezvanija un viņam bija kautkur jādodas. Kad norādiju, ka vazāties ar atvērtu aliņu pa rīgu nevar,
teica "bļe, es šito labā cilvēkus esmu nogalinājis, un tagad atgriežoties man neļaus mierīgi pastaigāt pa pilsētu
un izdzert vienu aliņu? Esmu pietiekoši trennēts, lai paspētu izdzert līdz beigām pirms esmu noguldīts un sasiets.
Viegli viņiem nebūs >:) "

Sarokojāmies un katrs aizdevās uz savu pusi.

Bet vakarā izejot pirms gulētiešanas uzpīpēt piesējās starij zhurnaljuga :
"a cho njespitsa?"
"da ja tak vsegda"
"v tvoem vozraste nado sleep sleep sleep, eto vot ja starij zhurnaljuga po nocham rabotat privik."

Mājas ielas pusē pīpēt labāk neiet.

Link

3 comments|Leave a comment

	[Jul. 16th, 2012\|06:18 pm]
Es biju domājis šeit nekad neko nerakstīt un lepni teikt, ka es cibu nerakstu, es tikai lasu. Bet nekas, es turpināšu tā teikt, kaut nu jau tie būs meli. Tātad, vispār man riebjas krievu mūzika, es nezinu kāpēc, moš dēļ tā ka liela daļa ir par prastu, a tā kas nav ir par daudz liriska. Bet nu jau nedēļu nespēju pārtraukt visu dienu klausīties Janku un Grazhdanku. Esmu pieklausijies tik pilns, ka manī vairs nav vietas. Tāpēc jāizliek citiem. Lūk četras svarīgu dziesmu pareizās versijas(jā tieši šīs ir tās pareizākās, pārējās nav) : Nokačā, iekāčā vai noklausies onlainā! Labi ka es tik vēlu iepazinu šo mūziku, jo nestabilākā vecumā varētu arī izkāpt no šī vilcieniņa pārāk daudz klausoties šito. Bet vispār es šorīt pie mājām pīpējot dabūju parunāties ar nesen no afgāņu zemes atgriezušos ilggadēju algotni. Parunājām par patriotismu, reliģiju un velosipēdiem. Par to es uzrakstīšu/papildināšu šo vēlāk, man tas viss vel ir jāsagremo...tomēr tam visam baigā smeldze un čerņa fonā virmoja, kaut džeks bija labi artikulēts, pozitīvs un piezemēts. A uzrakstīšu tāpēc ka / ko uzraksta tas vairs nav tavs.(Tapēc man riebjas rakstīt). Negribas pārāk šito muļļāt sevī, jau tā pārāk daudz savos 31 gados esmu klausijies cilvēkus, kuri pabijuši tur, gan kad psrs tur ārdijās gan tagad.
Link	3 comments\|Leave a comment

Aizmirstais saprāts	[Sep. 15th, 2010\|01:34 pm]
The beings who dwell in this end-of-the-world territory come off like objects left to carry on by themselves by a creator who has long since left and not be heard from again. A process without subject. The bomb has dropped. + Wireless /Charles Stross/ + Daemon /Daniel Suarez/ + Do-It-Yourself Tombstones and Other Markers /Dale E. Power, Jeffrey B. Snyder/ + Snow Crash /Neal Stephenson/ + Cryptonomicon /Neal Stephenson/ ->SS: Sверхчеловеческие Superтексты: Суперкнига о Сексе, Насилии и Смерти /Slava Mogutin/ -> Жизнь насекомых /Ви́ктор Пеле́вин/ -> Mona Lisa Overdrive /William Gibson/ -> The Language of Mathematics: Making the Invisible Visible /Keith J. Devlin/ Acid House /Irvine Welsh/ Grammatical Man: Information, Entropy, Language and Life /Jeremy Campbel/ The Hidden Connections: Integrating The Biological, Cognitive, And Social Dimensions Of Life Into A Science Of Sustainability /Fritjof Capra/ Wintersmith /Terry Pratchett/ Count Zero /William Gibson/ TiHKAL : the continuum /Alexander Shulgin and Ann Shulgin/ HIGH: Confessions of an International Drug Smuggler /Brian O'Dea/ A Hat Full of Sky /Terry Pratchett/ The WeeFree Men /Terry Pratchett/ Unfinished Animal: The Aquarian Frontier and the Evolution of Consciousness /Theodore Roszak/ Fear and Loathing in Las Vegas: A Savage Journey to the Heart of the American Dream /Hunter S. Thompson/ Glasshouse /Charles Stross/ Next /Michael Crichton/ The Unadulterated Cat /Terry Pratchett/ M is for Magic /Neil Gaiman/ The Hobbit, or There and Back Again /J. R. R. Tolkien/ Needle in the Groove /Jeff Noon/ Marsiešu hronikas /Rejs Bredberijs/ Pasaules gals pulksten astoņos vakarā /Staņislavs Lems/ [->] in process. [+] in queue.
Link	1 comment\|Leave a comment

navigation

[	viewing	\|	260 entries back	]
[	go	\|	later	]