acidkitteh

Festivāls.
Nedaudz novēlots iedrukājiens par labūdabū.
Plusi : augstgaismekļi Mācītājs On Acid, Manta un Chinawoman. Kopumā laba atmosfēra un diezgan daudz nedaudz pazīstamu cilvēku. Par to, ka Chinawoman bija nepiemērota skatuve, es jau rakstiju citur. Mantas urlu tērpi - viņiem pienākas balvā žetons, šņabīts un semočkas. Mācītājs On Acid - nu ko lai saka, tik atraktīvu, piezemētu, dzīvelīgu uzstāšanos no 1/3vietējās grupas nebiju redzējis. Un mūzika pati par sevi diktin iepēra. Par citām mūzikām - elektroniskā ligzda, tur naktī no 5dienas uz sestdienu bija smuks bassjungledrums. Frontlines, ēm, boring. Gaujarts - vienā citā, 20 reižu mazākā, festivālā pirms nedaudz nedēļām viņi bija daudz sirsnīgāk un patiesāk. Tagad kā uz eksāmenu atnākuši. Flautiste jau nu noteikti. Viss tik klasiski un no grāmatas. Kaut neklausos tādu mūziku, varu pateikt vai ir, vai nav. Un šoreiz nebija. Varēja mierīgi videoierakstu uzlikt. Tesa - blieziens močnijs, manuprāt skaļākā latvijas grupa, kaut šķūni skaņa, kā vienmēr, briesmīgi slikta un interferē pati ar sevi. Gribētos, lai Tesa iebrauktu eksperimentāl-noise-rock lauciņā. Pārējo mūziku esmu vai nu palaidis garām, vai arī neatceros, jo bija masīvs sūds.
Mīnusi : Pārāk enerģiski dzerot vīnu, izlauzu sev priekšējo zobu. Tagad es fslupfstu. Dušu aptrūkums - cik sapratu, arī kā citus gadus, tur bija viens konteineris ar dušām, bet nu uz n-tajiem tūkstošiem cilvēku - cum ōn! Bija karsts un paģiru kārtas klājas uz ādas jo dienu un domā tu tikai par tādu nieku, kā pastāvēt zem tekoša ūdens kaut minūti vienu. Labi ka mums buržuji pazīstami un tikām nummuriņdušā. Otrs mīnuss, principā arī galvenais, - Mazgadīgie Deģenerāti.

Festivāls. Sociālā Apliecināšanās.
Pavēroju festivālā jauniešus. Es pusaudža gados izklaidējos ar datoriem, velosipēdu un vieglajām narkotikām. Kamēr citi staigāja pa reiviem, es programmēju modem dialerus, kas meklē telefonu tīklā citas AT komandu saprotošas ierīces, taisiju FastTracker'ī breikbītu mūziku un naktīs čatoju ar BBS operatoriem. Tagad pirmo reizi biju festivālā, kurā ir tik daudz tīņu. Tas. Ir. Ārprāts. Pietam, viņiem jau nekāda ārpus prāta nav, tikai ar etanolu trankvilizēts iekšprāts. Kaimiņu pleķītī uzcēla savu telti kautkādi(as) mazgadīgie orkulēni un otrpus mums lielgadīgie orki(teikšu gan ka wanabe vai vismaz zemāko kastu, jo līdz īstajiem mums pazīstamajiem orkiem, tiem vel augt un augt. Viņiem pat bidons ar spirtu nebija. pffft n00bi). Ar vienu ausi skenēju šo divu orku mitekļu sabļaustīšanos un sarunas gan vienā pusē, gan otrā. Dominēja vulgārismi un lamuvārdi. Protams, kā jau katrā tīnīgā sociālajā komūnā, ir savs viszemāk kritušais. Internētos tos dēvē par 'attention whore'. Uzvedas pēc principa - pofig kāds PR, ka tikai PR. Vai, šie apliecināšanās un 'es te esmu, bļaģ, pasaule' gadi! Katram jau mums ir tas pašapziņas un vietas pasaulē kruķītis, tik atšķirībā no vecākiem cilvēkiem(ak, mēs vecie zuši, kas knapi trīsdesmit pārkāpuši un tik daudz jau dzīvē pieredzējuši! xa xa xa), tīņiem tas kruķītis ir no bravūrības grebts, nevis no paveikumiem(es te nerunāju par kļūšanu par pasaulē labāko jomā X, bet vispār, par mazajām uzvarām savā dzīvē). Pietam, vel nav noslīpējušās tā skala, pēc kuras mēra, kas ir sūds un kas ne. To varētu arī nosaukt par sajūtu notrulināšanos. Tā nu orkulēni peras savā piegružotajā ar salvetēm, alkohola iepakojumiem un benčikiem, pleķītī un neļauj pensionāriem gulēt. Un apliecinas. Zemāk kritušā orkuliene otrajā dienā saķēra prāta tripsi un norāva no rokas ģipsi, prasija šķiltavas un stāstija, ka saplēsti džinsi. Jau sen tu cieties un gaidiji, kad tiksi, prom no vecāku acīm un važām, lai pielietu mūli un jo fiksi, nodoties dzīvei un krāmētu pilnu maisu ar jaunības lažām, sekotu sava nenobriedušā prāta ilūzijām, pirms beidzies viss un esi, atpakaļ pie pilsētas betona žālūzijām.
Visžēlākais ir tas, ka nevar saprast, vai lielie orki par viņām ņirgājas, vai arī lielie orki ir tikpat izmisuši. Bet galvenais jau laikam tajā vecumā ir steigt piedzīvot to, par ko vēlāk būs kauns. Steigt gūt atzinību pārējo acīs un pohuj, ko sirdsapziņa sacīs. Mazgadīgie Deģenerāti. Atklāti sakot man varbūt pat mazliet skauž(vai arī vienkārši māc ziņkāre), ka pavadiju tik mierīgu un tiklu jauneklību. Bet varbūt tas ir pat labi. Kā būtu, ja būtu, nekad netiks uzzināts. Nenotikušais ir nebijis un paralēlajās dimensijās sadedzināts.

Festivāls. Bioritmi.
Kapēc festivālā pēdējā grupa uzstājas divos naktī? Normāli pēdējo koncertu sākt būtu ap pieciem. Kad saule lec. Pēc bioritmiem laikam esmu vairāk elektroniskās mūzikas režīmā - sāk ne ātrāk par tumsu un notiek kamēr pēdējais dj krīt kautkur aiz pults(bet tad jau mostas nākamais!). Kapēc festivālā pēdējā dienā nav pat dj? Vispār 1.5 dienas(5dienas vakars + 6dienas diena + 7dienas rīts, kurā nekas nenotiek, tikai novākšanās) ir daudz par īsu. Normāls festivāls ir 3 dienas. Sāk 4dien vakarā un beidz 7dien no rīta.

Festivāls. Imaginārie burtiņi.
Ejot pa ceļu no telšu pilsētiņas uz festivāla teritoriju ieskanējās galvā sekojošais, iespējams kautkur lasīts, dzirdēts vai izdomāts. Mūsdienās jau grūti saprast, kas ir paša izdomāts un kas ir apkārtējā informācijas lauka injicēts. Itsevišķi, ja tas ir tik banāli un nodrillēti kā sekojošais.
Starmeša gaismā mana ēna izplūda klusi,
galvā skanēja savādi čuksti
skatos uz to pusi, kur dusi,
Bet tevis tur nav.
(c)autors kautkur ārā, ar džinkstošu skaņu galvā. (tādu es viņu iztēlojos)

Festivāls. Aste.
Aste ļoti jauka, Aptiekā. Mācītājs On Acid + Parara koncerts lejā, mēs augšā, pīpētavā. Kā ierasts - klausamies caur sienu. Uz pelmeņiem, tad ar velosipēdiem pa migām. Atgulēt kavēto, miegu orku nozagto.