| Four strings of bliss |
[Oct. 2nd, 2012|12:25 am] |
Spēlēt fiziski reālu instrumentu mani vienmēr nomierina un attīra.
Tagad nožēloju, ka nepadevos vecāku pierunām iet mācīties vijoli.
Dažas letas, kas aktu-ālējās man mācoties basu spēlēt:
1. jānogriež nagi. pat tad ja īsti nav ko griezt.
2. trenēties pēc metronoma ir the shit. itsevišķi kad spēlē ar trīs pirkstiem četrās taktīs. Pēdēja takts pēc katra cikla novirzas par vienu pirkstu. Tā sekvences šiftošana rada savādu mentālo baudījumu.
3. Mans dabīgais bpm ir 284.56, tas ir tas ko situ ar kāju, kad domāju vai prātoju.
4. visgrūtāk nospēlēt tieši lēnos bpm. 40 ir pilnīgs vāks.
Es kļūšu par labāko basa spēlētāju rajõnā, dzīvs vai miris.
Men, mark my words on your stringed swords, with what you conquer the audial worlds! |
|
|
| Comments: |
Shito es atcereeshos gan, ja tik veel buushu dziiva, kad tas slavenais briidis pienaaks. Un cik tev rajons liels?
Un, kad tas briidis pienaaks, ja tev savajadzeesies kaadu, kas dziivo uz tava reekjina, dod zinju :D
Rajona mērogu es interpretēšu pēc vajadzības, kad apniks mācīties, no kosmosa līdz pāris kvadrātcetrimetriem. Nu labākais jau nenozīmē bagātākais! (Bet tā pēc likuma uz mana rēķina var dzīvot tikai kaķi) | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}