| Klasikas seansi |
[Jan. 18th, 2013|04:52 pm] |
Erik Satie - 42 Vexations (1893) performed by Stephane Ginsburgh
Vexations is a strange piece, of uncertain provenance and meaning. It's a simple, four-part theme for piano, with an inscription implying (though never stating explicitly) that the theme is to be performed 840 times in succession. Other instructions relating to tempo and the use of the bass are oblique, and up to the individual interpreter. Satie never published, performed, or discussed it in his lifetime; it was only brought to public attention in 1949, when John Cage published a facsimile version.
Ļoti tehniski patīkams un tīrs gabals, kaut repetetīvs, liekas autors sēdējis ar vienu roku atspiedis galvu un ar otru slinki spaidijis taustiņus. Strādāt pie šī es nevarētu, jo pārāk daudz klusuma starp notīm.
Sākumā jāpierod tik pie tā ka kautkas skan ne tā. Klausoties domāju - bāc nevar būt ka tik daudz pusnošu spēlē. Atnākot uz darbu, apskatijos internetos notis - izrādās toč tur čum un mudž no pusnotīm. Man nepatīk pusnotis...bet arī gribas klausīties vēl. Viņas ir kautkādas weird un savā ziņā neērtas manai ausij(itsevišķi akordi, kas satur pusnotis), bet prātam interesantas - prasa vēl. Toties forši, ka ear-training notiek pats no sevis, vismaz līdz noteiktam līmenim noteikti. Lai kautkur ietu vai meditatīvi šiverētos pa mājām ļoti atbilstoša mūzika. |
|
|
| Klasikas seansi |
[Jan. 18th, 2013|08:17 pm] |
Šo es klausījos jau pagājušonedēļ, bet nevarēju saņemties parakņāties pleijerī precīzo nosaukumu lai varētu par to uzrakstīt.
Parcik konvertēju no .flac(paldies klasikas pirāti-gurmān-snobi) un aizmirsu uzlikt lai tagus mp3 saraksta, tad ņemtne no failu nosaukumiem pēc tam meklēt internetos kas precīzi tas bija, ko klausījos. Bet tagad ir piektdienas vakars, un es esmu saņēmies beidzot uzrakstīt.(es zinu, ka kādam šobrīd galvā ieskanas viena čipša un dullā dziesma, o hai!)
Tātad...
Komponists : Debussy
Izpilda : Academy of St. Martin in the Fields
Diriģents : Neville Marriner
Serenade for Strings in E major, Op. 22
- I. Moderato
- II. Tempo di valse
- III. Scherzo: Vivace
- IV. Larghetto
- V. Finale: Allegro vivace
Ak, ak stīgu instrumenti. Šis ļoti skaists un pacilājošs. Liekas kas tīrs un gaišs caur ausīm līst sirdī. Diezgan arī enerģisks skaņdarbs. Katrā ziņā motivējošs, šo es klausīšos vel un iekļaušu favoritēs. Viss pēc kanoniem, aizmirsti ka skan ausīs, mūzika aptver ārpusi un iekšpusi, viss saplūst vienā harmōnijā.
Serenade for Wind in D minor
- I. Moderato, quasi marcia
- II. Minuetto: Tempo di minuetto
- III. Andante con moto
- IV. Finale: Allegro molto
Pat neskatoties uz pūšamajiem instrumentiem, patika. Tads viegli romantisks, nu kur var nolikt kāda stāsta tēlu kanālmalā, kurš aizdomājies par dzīvi. Nedaudz melanholiski, bet tomēr ne bēdīgi. --- Tagad nedaudz par citu tēmu - man arvien vairāk liekas, ka Vāgners patīk apspiestiem izvirtuļiem...
Tristan & Isolde marks a transition away from using harmony functionally, subordinate to melody, to something more important, where the sound of the harmonies themselves is becoming more important. You can pretty much understand the concept right away in the first few bars, with the famous Tristan Chord and its resolution. Wagner's move away from traditional functional harmony serves a dramatic purpose in this opera, delaying a proper resolution and cadence, and building the sexual tension steadily throughout the entire 5-hour duration, until they are finally resolved in Isolde's Liebestod (starts at about :45) which must be just about the most intense orgasm ever put into music.
Bet nu gan jau es drīz saņemšos paklausīties to ekzaltēti episki grandiōzo Vāgneru. |
|
|