| |
[Jan. 12th, 2024|10:53 pm] |
| [ | Fonā |
| | Niccolò Paganini - Caprice for Solo Violin, Op. 1 No. 24 | ] |
Nova labi uzsvēra par līdzpriecāšanos. patiešām, neapzināti ar to aizraujos, tikai nezināju, ka tas ir šitais, nu, laimīguma papildcēlonis. kuru līdzsvaro līdzbēdas, bu.
Drīz tie maksās Dievam īri. Noskan vēl aiz viņiem balss, Bet tie zūd, kur druvai gals.
Pīšanās ar lietu zinātājiem uzņem komiskus apgriezienus. Kārtējais kā tas gadījās. Neironizējiet par mani tik ļoti, lūdzu.
Kā lai līdz piektdienai kaut cik pieklājīgi paspēj sagatavoties (nekā, protams, ka nekā).
-------------------------------------------------------------------------
Brief reflection on killing the Christmas carp
You take a kitchen-mallet
and a knife
and hit
the right spot, so it doesn’t jerk, for
jerking means only complications and reduces profit.
And the watchers already narrow their eyes, already admire the
dexterity,
already reach for their purses. And paper is ready
for wrapping it up. And smoke rises from chimneys.
And Christmas peers from windows, creeps along the ground
and splashes in barrels.
Such is the law of happiness.
I am just wondering if the carp is the right creature.
A far better creature surely would be one
which—stretched out—held flat—pinned down—
would turn its blue eye
on the mallet, the knife, the purse, the paper,
the watchers and the chimneys
and Christmas,
And quickly
say something. For instance
These are my happiest days; these are my golden days.
Or
The starry sky above me and the moral law within me,
Or
And yet it moves.
Or at least
Hallelujah!
/ Miroslav Holub |
|
|
| Comments: |
man ļoti patīk Holuba dzejolis par to, ka brīdī, kad izgudroja pulksteņus, pasaule tika pakļauta fabriku ritmam (nevaru atrast, tāpēc pārstāstu, bet krājumā Vanishing Lung Syndrome). i mean tā ir viena no iespējami jocīgākajām premisām dzejoļiem, liekas, ka viņš neironiski nožēlo pulksteņu izgudrošanu. labais večukiņš, karoč. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}