| |
[Dec. 27th, 2022|12:09 am] |
Ja jāraksturo pāris teikumos, Pūļa neprāts ir plašam lasītāju lokam paredzēta grāmata, kas runā par aktuālajām identitātes jautājumu tendencēm ilustrējot tās ar trāpīgiem kontroversiāliem piemēriem. Aprakstīto parādību raksturs ir pliekans, tiek runāts par cilvēku vājībām un nespēju loģiski domāt, tāpēc grāmata brīžiem liekas tikpat pliekana cik tajā aprakstītie notikumi, taču Marijs dara ko var, lai no tā izvilktu kaut kādu jēgu un loģiku un ļautu lasītājam noorientēties. Grāmatas stiprā puse ir viegli pārskatāms un strukturēts kopsavilkums par aktualitātēm anglofonajā vidē. Pāris piezīmes, ko gribu atcerēties:
Politizācija
"Teorijas palīdz izprast pasauli tiem, kuri ir tendēti apsūdzēt nevis piedot (..) visu reducē uz politisku izvēli" [manuprāt, gan stipri plašāk kontekstualizējama kategorija nekā konkrētā piesauktā, tendence visdažādāko ideoloģiju ietvaros]
"Ja diviem cilvēkiem ir domstarpības kādā svarīgā jautājumā, konflikts var but daudzmaz miermīlīgs, ja viņu mērķis ir noskaidrot patiesību vai rast optimālu risinājumu. Bet, ja iesaistītie saskata kādā šī konflikta aspektā savas dzīves jēgu, nav cerību rast miermīlīgu risinājumu un noskaidrot patiesību."
Upura kults un diskriminācijas sacīkstes [apraksta ne tik daudz upurus un diskrimināciju, bet parazītisko tendenci, kas parādās pie jebkuru labumu sadales, līdzīgi kā sociālo pabalstu gadījumā]
Hierarhija pastāv katrā identificējamā grupā, tajā skaitā "diskriminēto" vidū.
Motivācija - statusa nostiprināšana, virzīšanās pa hierarhijas kāpnēm vēršoties pret tiem, kuri stājas ceļā. Pārestību sarakstu veidošana. Visvairāk uzmanības gūst tas, kurš izrāda visvairāk aizvainojuma, izvirst dusmās, dramatizē. Plaši izplatītas frāzes saskaroties ar iebildumiem ir norādīt uz savām emocijām "es nejūtos droši. tavi argumenti ir agresija. esmu trigerēts." Par privilēģijām tiek diskutēts tā, it kā tās allaž būtu citu cilvēku priekšrocība. Tas kurš sāk taisnoties, jau ir zaudējis.
Maldīgs ir pieņēmums, ka cilvēki, kas pretendē uz diskriminēto statusu būtu ar spēcīgu morālo kompasu - tiem piemistu īpašs krietnums, labestība, augstsirdība vai tml..
Komunikācijā dominē bailes, dusmas, alkatība, atkarība no uzmanības utt. Stoicisma noraidījums.
[tos, kuriem tiešām būtu noderējis sabiedrības atbalsts, grūtāk pamanīt vai atpazīt.]
Kustības virzība un mērķi
"Vēl ilgi būs jāgaida tiem cilvēkiem, kuri cer, ka šī kustība apsīks savu iekšējo pretrunu dēļ. Galvenokārt tāpēc, ka netiek ņemti vērā šīs kustības marksistiskie pamati un tendence ignorēt pretrunas. (..) nekas neliecina, ka kustība patiesi vēlas atrisināt kādu no izvirzītajām problēmām." T.i., noteikt konkrētus mērķus, tos sasniegt un tad aizmirst, pievērsties parastai, mierpilnai dzīvei. Varbūt tas attiecas uz atsevišķiem dalībniekiem, bet ne pašu kustību. Nicinājums pret priekšgājējiem (pirmā, otrā viļņa cīnītājiem, kas vairs nesaprot par ko jācīnās).
Manuprāt, Latvijā nav tik izteiktas problēmas tieši ar neprātu, tā tomēr ir cita, mums sveša vide. Sociālo tīklu histērija salīdzinoši maz ietekmē reālo dzīvi, jo nav daudz pārstāvju (pāris tūkstoši? koncentrējas vienā burbulī). Cilvēkus neatlaiž no darba. Nav antirasisma kustības. Mūs kā perifēriju sasniedz tikai atskaņas no centra, kuras citreiz grūti izprast, jo trūkst oriģinālā konteksta. Svarīgāks emocijas izraisošs jautājums ir krieviskais - putinisti, Kremļa aģenti utt, kuru pārstāvēšanu tāpēc mēģina ievilkt arī šajās debatēs (homofobi-kreisie-putinisti).
Pietrūka analīzes par tiem, kuri paši nepārstāv konkrēto sabiedrības grupu, bet pieslienas, par glābēju un līdzskrējēju sindromu. Interesants bija piemērs ar Reičelu Dolezālu, kura lietoja bronzeri un čirkoja matus un vadīja NAACP aktīvistu organizāciju, līdz viņas izlikšanās (jeb jaunajā terminoloģijā transracialism) nāca gaismā. Viņa vispār ir interesants personāžs, iesaku Netflix noskatīties filmu Rachel Divide (2018). Tur var arī labi redzēt, kas mainās cilvēka ikdienā, ja viņš pūlim nepatīk. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}