Es kā cilvēks kas sava ziņā tā ir dzīvojis savas veselības - vai, pareizāk sakot, tās trūkuma - dēļ, varu teikt, ka tas ir drausmīgi. Ar apziņu, ka man kuru katru dienu var nokrist kāja / acs / roka / vatever - principā to nevar izturēt. To nevar pārdzīvot. Un to nevar saprast, un nevar iztēloties.
Iespējams, dzīvot ar apziņu, ka viss vienkārši beigsies, ir pat vienkāršāk. It sevišķi, ja noteikts konkrēts datums.