Mh, laikam beigusies sezona, kad bez raizēm var aizmigt ar plāno segu pie atvērta loga. Vakarnakt tā izdarīju un šodien visu laiku šņaukājos un šķaudu.
Bet toties ir miglas rīti un rudenīga vakara saule starp iesārtiem un iedzelteniem kokiem.

Kaut arī esmu pazīstama ar visādām sociālo grupu veidošanas teorijām, "citādību" utt., tik un tā regulāri šokējos par to, kāda mēdz būt cilvēku attieksme. Nu, ir tā, ka grūti saprast, no kurienes tāds naids, riebums, nicinājums nāk, kā kaut ko tādu var sevī nest un tik bezrūpīgi laist laukā.

Es ceru, ka nekad nepienāks diena, kad, pieliekot pēdējo punktu rakstam un rakstot pateicības, neparaus baigākā emocija. Jo tie brīži, vo, tie brīži ir tie, kuros nav šaubu par to, ka ir vērts.

Stāstu sev, ka man nav vajadzīgs cilvēks, kurš nedēļas laikā spēj nonākt no runāšanas par kopīgiem ilgtermiņa plāniem līdz absolūtam komunikatīvajam klusumam bez jebkādiem paskaidrojumiem par to, kāpēc tā. Bet tajā pašā laikā nezinu, kā MAN nonākt no tiem ilgtermiņa plāniem līdz mieram bez tiem. Un vēl galvā maisās jautājums, vai es vispār jebkad uzzināšu, kas, pie velna, notika. Varbūt tikai likumsakarīgi, ka "padsmitgadnieciskas", teju šķebinoši saldas romances beidzas "padsmitgadnieciski". Jā, atvadu vārdi neko nemaksā, bet tomēr ir ļoti dārgi, to no šīs pieredzes droši varu paņemt nākotnei.

I guess the time has come for me to face that lemon giving life by putting my pride aside, taking a leap of faith with a breath withheld, and hoping for the best.

Man no sirds patīk tās dienas, kad "darbs" ir cilvēku intervēšana, jo, nu, patiešām, tā ikdienā taču gandrīz nekad nesanāk tā vienkārši nosēsties ar cilvēku un +/- strukturētā veidā kādu stundu norunāt par kādu konkrētu tēmu. Bet tas ir tik sasodīti interesanti, jo tās stundas laikā var aizrunāties neiedomājami dziļi. Nu, tā, ka beigās tu no pirms stundas pirmoreiz dzīvē satiktā cilvēkā šķiries gluži vai kā no drauga. Vispār tāda intensīva un ilgstoša 1 pret 1 komunikācija ir tiešām kruta lieta.

Būtu forši, ja cilvēki saprastu, ka, ja viņu "es jau gribu tikai labu" otru sāpina un liek justies slikti, tad tā laba gribēšana ne sūda nenozīmē, jo darīts/ panākts tiek pilnīgi pretējais. Nu, protams, noteikti ir izņēmumi un tā, bet būtībā tomēr der paturēt prātā to veco, labo teicienu par skabargām un baļķiem acīs un drīzāk vairāk sacīt citiem pozitīvas lietas (nu, tad, kad patiešām no sirds), jo tās gan kaut kā bieži tiek noklusētas, nevis kā "gudrie padomiņi" naski dāļātas apkārt.

(or the day of people being pricks)