Pēdējā laikā mācos no jauna novērtēt to sajūtu, ka dienā par maz stundu, jo būtībā jau tas nozīmē, ka dzīvē notiek tik daudz visa kā forša un aizraujoša, ka atliek vien izvēlēties un ik pa laikam atgādināt sev, ka nekas traks jau nenotiek arī tad, ja kādā brīdī izrādās, ka izdarītās izvēles varbūt nav bijušas pašas prātīgākās vai veiksmīgākās. Jā, vienkārši jāmēģina paņemt no visām lietām tas labākais un jāizvērtē un jāmācās no ne tik labā. Un es zinu, ka šis izklausās tā it kā es būtu baisākais hipijs, bet, ziniet, ir tiešām tiešām forši beidzot varēt neatteikt mīļcilvēkiem tikšanās, spēt kvalitatīvi socializēties, iet uz pasākumiem, kas nav tikai profesionāli vērtīgi, bet ir arī (un varbūt tikai) tuvu pie sirds un tā. Tajā pašā laikā nevaru noliegt, ka, redzot un dzirdot augstskolu reklāmas par pieteikšanos studiju programmām, pavīd doma par to, kā būtu studēt tālāk vai studēt vēl kaut ko citu klāt, jo man patīk mācīties un noteikti ir lietas, kas būtu noderīgas apvienojumā ar esošajām prasmēm un zināšanām. Tā ka, kas zina, varbūt pēc pāris gadiem patiešām varētu vēlreiz to visu, jo, lai arī cik grūti brīžiem (īpaši pēdējā pusgada laikā) bija, tagad, kad emocionālais sakāpinājums (vai, precīzāk būtu teikt, pazeminājums) ir aprimis, tomēr nav tā, ka kaut ko nožēlotu; skaists laiks, skaistas pārdomas un idejas, skaisti cilvēki. Jā, pavisam noteikti bija vērts. Dzīve, tu esi lieliska!

Guļamistabas logi pret rītiem ir kaut kas pilnīgi lielisks. Jau pirms sešiem saule piespīd istabu pilnu tā, ka nevar vairs pagulēt, taču ir brīvdiena un nevajag celties, kas nozīmē, ka dienu var iesākt ar (sākumā nesteidzīgu un pusmiedzīgu, bet reizē tādu, pēc kura apskauties un iekrist īsā, bet ciešā snaudā) rīta seksu pasakaini skaistā gaismā (un skaista gaisma ir viens no maniem lielajiem turn-on elementiem). Bezrūpju diena, kad viss vienkārši ir un tu ik pa laikam pieķer sevi laimīgi smaidām bez nekādām īpašām domām, tikai no sajūtām.

Pabeidzu rakstīt aizstāvēšanas prezentācijas tekstu un beidzot tā līdz galam noticēju* savam darbam. Viņš varbūt nav nopulēts pilnīgi spīdošs un perfekts, bet ir labs un foršs tik un tā. Baigi labi! Man prezentācijās vienmēr vissvarīgāk ir pašai ticēt tam, ko stāstu, tad varu pastāstīt tā, ka notic arī citi.

* Nu, nevis tā, ka "o, es ticu, ka šis nav fake", bet gan tā, ka "o, tur patiešām kaut kas ir" :D

Atkal ir tā, ka naktīs nevar aizmigt, jo jāklausās sirdspukstos, bet no rītiem nemaz, nemaz nav grūti piecelties. Pa pagalmu riņķo svīres un kaijas, bet kaķis, atgriezies no rīta apgaitas, murrā uz kājām. Un tad, kad, caur rīta rasu izejot, sastingst pirksti, un saule apžilbina tā, ka asaro acis, ir tā sajūta. Šis viss ir pa īstam.

Pēdējās rakstīšanas dienas rīts. Uzliku RHCP un nu visas sajūtas ir vaļā. Sēžu te ar kaklā kāpjošu kamolu, bet reizē tāda sajūta, it kā akmens no pleciem būtu noņemts. Tāds atvieglojums, ļaujoties just.

Ir baigi forši, kad ir vismaz viens draudziņš, ar kuru runāt par dzīvi un lietām, lamājoties māmiņā. Reizēm tas ir tieši tas, kas vajadzīgs, un ar ko arī ir gana.

Reizēm es atceros, kā pamatskolas un vidusskolas laikā domāju, ka gribētu būt rakstniece, redzot sevi vasaras sākuma pilnziedā, sēžot pie atvērta loga ar skatu uz dārzu un rakstot. Un būtībā jau tas ir tas, ko tagad daru. Tiesa, ir nedaudz citādi, kā manās fantāzijās, jo es nerakstu daiļliteratūru, bet akadēmiskus pētījumus, un kopumā tā aina nemaz nav tik idilliska un romantiska, taču tajos brīžos, kad par šo iedomājos, vienalga ir tāda laba sajūta. Tāds miers. Pat neraugoties uz termiņu tuvošanos, nogurumu un to, ka ir lietas, kas tiek upurētas, lai darītu šo. Tā ir laba sajūta šodienai.