Vļeh, viena no stulbākajām lietām, ko pasniedzējs var izdarīt, ir likt atsauces noformēt savādākā stilā, nekā to pieņemts darīt konkrētās studiju programmas ietvaros. Tāds čakars un prasa 3x vairāk laika pilnīgi stabili, mļe!

Jā, vispār es nezinu, varbūt jāatsāk mērķtiecīgi rakstīt dzeju vai gleznot, citādi liekas, ka manā dzīvē ir pārāk maz skaistuma. Nu, tādas mazās lietas, jau protams ir (nu, tur skaista rīta gaisma, mazliet kautrīgi skūpsti un tā), bet prasās kaut ko tādu, ko dabūt ārā var tikai no radīšanas (vai mīlestības, bet kaut ko labu radīt bez mīlestības visplašākajā koncepta skaidrojumā jau arī ir visai neiespējami, vai ne).

Pēdējā laikā radinieki sākuši stāstīt man lietas, stāstus noslēdzot ar frāzēm, kuru ideja ir "tu tikai šo nesaki tam un tam cilvēkam". Un tas mani beidz nost, jo, pirmkārt, ar tām noslēdzošajām frāzēm ir jāsāk, lai es uzreiz varētu pateikt, ka I don't wanna hear no shit, otrkārt, tas taču ir pilnīgi fucked up stāstīt trešajai personai patiešām morāli ētiski problemātiskas lietas, jo tā nu es te sēžu ar informāciju, ar kuru nezinu, ko iesākt. Nezinu, vai ar gadiem mana ģimene paliek arvien trakāka, vai arī es vienkārši arvien vairāk saredzu problēmas, kas visu laiku te ir bijušas. Jā, un tādas arī ir manas Ziemassvētku refleksijas in general: es vairs galīgi nemaz negribu tās drāmas, intrigas un varas pozīciju nostiprināšanas/ apšaubīšanas peripētijas, es gribu mieru. Un tas ir tas, kā šobrīd pietrūkst.

Visādi citādi mani mēģinājumi svinēt svētkus notiek... interesanti. Visi tie gadījumi, kuros es esmu nolēmusi nodarboties ar svinēšanu, ir izvērtušies par vēl vairāk 4ever alone gadījumiem nekā tie, kuros svinēšana man pat nebija padomā. Jo tad, kad es nolieku malā visus darbus un apsēžos pie galda vai dīvānā, es nevaru nedomāt par visu to, par ko ikdienā neatļaujos domāt. Tā vienas dienas laikā es paguvu sakreņķēties un noraudāties pie radio sižeta par vientuļajiem pensionāriem un TV sižeta par nakts patversmēm un dienas centriem. Nu ja, un tajos momentos saviesīgās sarunas par ēdienu un laikapstākļiem mani patiešām sadusmo. Nav tā, ka es dusmotos uz konkrētiem cilvēkiem, kuri tajās sarunās piedalās, bet ignorance in general man liek justies bēdīgi un bezspēcīgi. Bet okej, let's put an end to the theraphy talks.

Lai viss nebūtu tik sērīgi, varu pastāstīt to, ka man joprojām sagādā prieku skaistu dāvanu dāvināšana. Un tāpēc man bija prieks, ka pēc pāris gadu pārtraukuma biju sapelnījusi gana daudz naudiņas, lai, izbrīvējot pāris stundas pirms lekcijām, iegādātu lietas, ko patiešām vēlējos iedāvināt cilvēkiem. Un tāpēc tagad es smaidu no tā, ka cilvēki priecīgi un sajūsmināti stāsta par to, kā viņi šīs lietas izbauda. Vispār man liekas, ka visforšākās dāvanas ir tās, kuras ir baudāmas, jo tās jau ir tās lietas, kuras ikdienā reti kurš pats sev atļaujas uzdāvināt. Tā, piemēram, mana māte uzstāja, ka man arī esot jāpamēģina "Madaras" ķermeņa losjons, ko viņai uzdāvināju un nu man ir nudien liels prieks, ka to izdarīju, jo tāda sajūta, ka tas losjons patiešām ir darināts no Latvijas laumiņu asarām or whatnot :D Nu ja, un, kaut arī parasti es jūtos awkward, kad man kāds kaut ko dāvina, cilvēki man te sadāvinājuši tik foršas lietas, ka nevaru nebūt sajūsmā. (Un tas kind of pierāda, ka nav slikti pateikt cilvēkiem, ko tu priecātos saņemt :D )

Īsi pirms svētkiem apciemoju seksšopu un atcerējos, kā pirmajā reizē, kad biju seksšopā, nodomāju, ka tā būtu lieliska vieta, kur strādāt (vai bīdīt uzņēmējdarbību). Tagad man šī doma ir nostiprinājusies un darbs seksšopā ir mans reālistiskākais backup variants lielajai dzīvei.

(+ aina, kurā es, mana kārtīgā draudzene un entuziastiskais pārdevējs prātojam, cik garu virvi vajadzētu iegādāties un varbūt vispār labāk būtu virves vietā ņemt pātagu, noteikti būs viena no mīļākajām atmiņām, kas man ir manu un draudzeņu piedzīvojumu kontekstā!)

Saklausījos Baložu Pilnus Pagalmus un sajutos iemīlējusies.

Stundu nostaigāju apkārt vēdinot galvu, nopirku dzērveņu alu un granātābolus un vienalga nevaru saņemties darīt lietas. Vļeh, laikam jāpaskatās kāda filma un jāuzinstalē kāda spēle, jo ir pilnīgi skaidrs, ka nekāda strādāšana te nesanāks.

Man liekas, ka mana attieksme pret sniegu izsaka vispār visu lietu būtību. Tobiš, man patīk, ka snieg, bet nepatīk, ka ir sniegs. Bet tāda jau ir lietu būtība - nevar paņemt tikai patīkamo un vēlamo daļu, jo lietas nāk tādas, kādas tās ir, ar visām nepilnībām, trūkumiem, nejaucībām un skaistumiem un jaukumiem kopā. Un tas viss kopā padara katru lietu par to, kas tā ir, un, ja nevar samierināties ar nepilnībām, lieta nekad nekļūs par pašu mīļāko.

Vispār, lasot grāmatu, aizdomājos par orgasmiem (ne tāpēc, ka grāmatā būtu kaut kas par orgasmiem rakstīts, bet tāpēc, ka man lietas ir vieglāk izprast atrodot piemēru no savas pieredzes un tā) un sapratu, ka, nudien, ir taču tik nedaudz brīžu, kad tas, kur tu esi un ko dari, sakrīt ar to, par ko tu domā. Un piemērs, kas man ienāca prātā bija orgasmu piemērs, jo man šķiet, ka tāpēc viņi ir tik forši, ka tajā brīdī viss viss satiekas vienā punktā, tajā momentā. Savukārt, ja pa galvu kaut kādas ne tādas domas maisās, arī orgasms nekad neiznāk tik foršs.