Man liekas, ka mana attieksme pret sniegu izsaka vispār visu lietu būtību. Tobiš, man patīk, ka snieg, bet nepatīk, ka ir sniegs. Bet tāda jau ir lietu būtība - nevar paņemt tikai patīkamo un vēlamo daļu, jo lietas nāk tādas, kādas tās ir, ar visām nepilnībām, trūkumiem, nejaucībām un skaistumiem un jaukumiem kopā. Un tas viss kopā padara katru lietu par to, kas tā ir, un, ja nevar samierināties ar nepilnībām, lieta nekad nekļūs par pašu mīļāko.

Vispār, lasot grāmatu, aizdomājos par orgasmiem (ne tāpēc, ka grāmatā būtu kaut kas par orgasmiem rakstīts, bet tāpēc, ka man lietas ir vieglāk izprast atrodot piemēru no savas pieredzes un tā) un sapratu, ka, nudien, ir taču tik nedaudz brīžu, kad tas, kur tu esi un ko dari, sakrīt ar to, par ko tu domā. Un piemērs, kas man ienāca prātā bija orgasmu piemērs, jo man šķiet, ka tāpēc viņi ir tik forši, ka tajā brīdī viss viss satiekas vienā punktā, tajā momentā. Savukārt, ja pa galvu kaut kādas ne tādas domas maisās, arī orgasms nekad neiznāk tik foršs.