Bļe, es tikko noķēru to sajūtu, ka daru kaut ko sociāli relevantu!! Tā sajūta tik ļoti silda sirdi ^_^

Man te šobrīd varētu Super Saiyan mode'ā cīnīties ar pēdējo eseju, bet tā vietā es klausos miega dziesmiņas un apstrādāju bildes. Wtf, smadzenes, wtf!?

Kad šai sesijai pienāks gals, es vienkārši aizdzeršos lopā netīra panka pavadījumā. Vispār ir tā, ka varētu pat actually aiziet uz kādu koncertu pamošot, lai sajustos dzīvi, brīvi un eiforiski.

Nez, iespējams, ka tas viss iepriekšējā ierakstā minētais liecina par to, ka patiešām ir laiks sākt nopietni specializēties vienā virzienā, jo vispār es sevī sajūtu tādu kā teoriju bīdīšanas potenciālu, ko būtu forši realizēt, jo līdz šim man ir diezgan grūti gājis ar teorijām, tobiš, praktiskie pētnieciskie darbi man sokas daudz labāk un raitāk. Līdz ar to teoretizēšana būtu visai loģisks nākamais solis akadēmiskās izaugsmes gaitās. Jebkurā gadījumā, viss šis mani pārliecina par to, ka ir kur pilnveidoties, un to saprast un darīt tālākās studijas ļoti palīdz.

Nē, nu tiešām, man šajā semestrī ir aizgājis kaut kāds akadēmiskais šizo. Prokrastinēju pāri pēdējā brīža robežām (aka konstanti kavēju visus termiņus), tad piesēžos un uzkapāju diezgan krutus gabalus, kas absolūti pārsniedz visas pieņemamās apjoma pārsniegšanas robežas, līdz ar to pēdējie metri sastāv no darbu pārstrukturēšanas un in general saīsināšanas. Un nē, tas nav tāpēc, ka es izvēlētos pārāk plašas tēmas vai kā, man vienkārši ir daudz ko teikt un gribas to visu pateikt. Rezultātā tas viss rosina lielās pārdomas par nākotni un lielo dzīvi pēc katra darba nodošanas par tēmu "sociāli nozīmīgs darbs un pašrealizēšanās" :D Ai, nu pilnīgs trakums!

Tikko ievēroju, ka pēdējā laikā mani ieraksti šeit palikuši salīdzinoši gari, kas skaidri parāda to, ka es pārāk daudz laika pavadu vienītī :D

Pff, pirms kāda brīža nolēmu, ka yolo swag - pienācis laiks nokoļīt sev minku. Bet, protams, Mērfija vai es-pat-nezinu-kādi likumi nesnauž un šodien piefiksēju, ka minka tikko dabūjis draudzeni. Nav jau tā, ka galīgi izmisums klāt (but it's pretty fucking close :D ), bet tik un tā nevar nemanīt, ka šobrīd un šajā vietā nav vairs palicis neviena zināma puikas, ar kuru varētu kādu romanci pabīdīt, savukārt ar svešiem puikām iepazīties man liekas pilnīgi jocīgi, nu, tajā "negribi ar mani iepazīties/ nākt uz randiņu?" formā, es domāju, jo man patiešām šķiet, ka IRL kaut kas tāds neiederas. Then again varbūt man tā liekas tikai tāpēc, ka man vienmēr galvenais priekšnoteikums romanču bīdīšanā ir bijis tas, lai mēs būtu draugi vai vismaz iepriekš pazīstami un spējīgi saprasties. Jo citādi pirmās tikšanās smacē nost ar ekspektāciju pārpilnību un ekspektācijas man nepatīk. Patiesībā pirms kāda laika draugs man teica "O! Tu esi cilvēks ar standartiem," kas man likās ļoti forši, jo, vo!, standartiem ir jābūt ne tāpēc, lai pie viņiem stingri turētos, bet gan tāpēc, lai paturētu prātā, kas TU esi. Un jūs taču piekritīsiet, ka ir tā, ka ejot tikties ar nepazīstamiem cilvēkiem, tas TU tiek ietūcīts dziļi ekspektāciju kostīmā. Piemēram, ejot tikties ar nepazīstamu puiku es diezvai ļautos pirmajiem impulsiem izmest pa tizlam jokam vai antropo-komentam, bet es taču nevarētu sabīdīt romanci ar cilvēku, kurš nevar izturēt manus tizlos jokus (vai satraukšanos par pilnīgi visu, kas noteikti ir daudz kaitinošāka par tizliem jokiem), jo kas tad notiks brīdī, kad bonusā tiem sāks kļūt pamanāmi mani kaitinošie paradumi, kurus es pati pat neapzinos. Savukārt tas, bez šaubām, man ir tik svarīgi tādēļ, ka mani cilvēkos kaitina šausmīgi daudz kas (daudz kas man liekas arī pilnīgi lielisks, turklāt parasti jau es lietas racionalizēju nevis eju pa gaisu, bet tik un tā - kaitinošās lietas ir būtiskas, jo ar laiku tās sāk kļūt par triggeriem, kas liek iedomāties ainas ar to, kā tu cilvēkus sasit par to, ko viņi dara (jā, redziet, šis ir diezgan briesmīgi, tāpēc jau es reizēm saku, ka es esmu briesmīgs cilvēks, ja :D)). Nu jā, nez, varbūt jāuzstāda sev kvests sabīdīt romanci!?