Uztaisīju satriecoši garšīgu brokastu-pusdienu rosolu un tagad domāju, ka žēl, ka man nav mazdārziņa, jo, ja man tāds būtu, tad es tagad aicinātu draudziņus uz impromptu dārza ballīti. Šādās dienās taču vienkārši nevar iedomāties neko labāku, jo vismaz es te smaidu līdz ausīm tāpat vien un paijāju kaķi, kurš arī ir visnotaļ apmierināts par iespēju sauļoties pēcpusdienas saulītē, elpojot sasodīti pavasarīgo gaisu.

Man patīk, ka šajā semestrī ir divi kursi, kuri ir izaicinoši. Nu, izaicinoši tādā ziņā, ka tie liek tik ļoti daudz domāt, jo pusotras stundas laikā izskan tik daudzi jautājumi, uz kuriem nav iespējamas captain obvious atbildes, uz kuriem vispār nav iespējamas vienkāršas atbildes. Un tas ir forši, jo pēdējā laikā esmu piefiksējusi, ka par daudzām lietām esmu spējīga konstruktīvi spriest arī bez īpašu pētījumu veikšanas un tā. Tāpēc man patīk, ka ir divi kursi, kuri ir stimulējoši ar savām mazajām ikdienas mistērijām, kas dažkārt mani tik ļoti aizrauj un fascinē, ka es drošvien reizēm sēžu lekcijās ar drusku traku smaidu sejā un mirdzošām acīm ^_^

Šonakt ārā ir pilnīga pasaka - gaiss ir patīkami vēss, visapkārt migla, klusināts ielu apgaismojums un attālas nakts skaņas. Tik skaisti, ka nevar aiziet gulēt. Tikai sēdēt uz palodzes pie pavērta loga un ielaist to visu sevī. Pēdējā nedēļa ir bijusi caurcaurēm skaista un maiguma pilna.

Putraimu biezputra ar vidiņā kūstošu sviesta pikucīti un karsta pelašķu tēja garšo pēc bērnības, laukiem un laimes ^_^

Šīīīt, diegojot zobus atlauzu gabaliņu plombas, kas nozīmē, ka kaut kad drīzumā jāsaņemas epopejai higiēnists-zobārsts-(un noteikti)atkārtots-zobārsts. Tur es drošvien varēšu atstāt visu savu algu (cerams, ka ar to vispār pietiks), jo šķiet, ka ar vēlvienu plombu ir noticis kas līdzīgs un noteikti tās nav vienīgās problēmas, jo mani zobi ir īpaši "slēpto caurumu" radītspējā. Nu, fuck, vārdsakot, lielisks veids kā pavadīt brīvu nedēļu.

Un tagad ir miers, nedaudz absinta un labas filmas, kas mēnešiem krājušās. Stresiņu parauj vienīgi uzklikšķināšana uz linkiem, kas ved uz pasniedzēju komentāriem par darbiem (līdz šim gan viss izskatās skaisti).

Brīdis, kad nekas cits nav darāms un tu nolem, ka gotta stop being a whiny little bitch un jāuzraksta arī pēdējais palikušais parāda uzdevums, ko biju domājusi nerakstīt, taču šodien laikam ir pēdējā diena, kad to vēl varētu iesniegt un līdz ar to - why not!?, jo es taču to varu un kāpēc lai to nedarītu, ja reiz tas attiecas uz maniem tuvākajiem un tālākajiem mērķiem dzīvē.