nu labi, es atzīstu, ka man šodien ir baigākais runājamais, + es atminējos, ka laikā, kuru pavadīju pa laukiem raujoties, man ienāca prātā viens rakstāmais gabals, bet cibas waaaap versijas adresi, protams, nevarēju atcerēties un tā + teļefons ar iet dikti uz galu..

lai nu kā. man traki gribējās parunāties par tām lauku mazajām lietām.
vai jūs varat tagad tā uz sitienu sajust to smaržu, kas rodas tieši pirms lietus zemē, un to cik tumīga tā kļūst, kad pret zemi sašķīst pirmās lāses. un vai jūs zināt, cik jauki smaržo āda, kad visu dienu ir nostrādāts saulē. un ādas vispār ir tādi feini ķermeņa komponenti, jo katram cilvēkam tā āda smaržo tā savādāk, turklāt tās smaržas dikti ilgi saglabājas audumos. piemēram, ir tik jauki ieritināties tuvcilvēku džemperos, ja viņu tobrīd nav klāt. tā ir tāda pati sajūta kā tad, ja tevi kāds apskauj un apskāvieni arī praktiski vienmēr ir ļoti patīkami tieši šī iemesla dēļ.
klau, un vai Tu dzirdi sikspārņus.. nu to 'sīrksīrk' skaņu, nejau gaisu šķelošus spārnus
tā ir tāda fenomenāla sajūta- laukos vakarā iziet uz lieveņa, apsēsties uz sliekšņa un klausīties sīrksīrk.

un vai Tu vari izplest kāju pirkstus. ziniet, cik daudzi to nevar!