attiecībās agri vai vēlu, bet tomēr pienāk tas brīdis, kad saproti, ka tā sākotnējā sajūsma un, jā, savā ziņā arī bailes un kautrība ir tā kā aprimusi. un tad tu sāc justies it kā ar to otru cilvēku būtu jau mūžsen kopā. bet ziniet, tā ir tāda ārkārtīgi patīkama sajūta. un patīkamas ir kopīgās atmiņas, arī tās nejaukās kļūst patīkamas. tieši ar to, ka kopīgas. patīkami ir izkopt savus kopīgos rituālus un veidot tradīcijas. un nemaz jau nav tā, ka attiecības, laikam un endorfīnu iedarbībai ejot, sevi izsmeļ. patiesībā jau ik mirkli sanāk pamanīt tādus it kā nesvarīgus sīkumus, kas tieši to cilvēku tev padara tik īpašu. un tad jūs sākat rīkot nelielus svētkus paši sev par prieku un bez īpaša iemesla. un tu saproti, ka tā īsti vairs nevari iedomāties sevi dzīvojam to agrāko dzīvi. un laikam jau pat nav vajadzības. vienkārši viss ir tieši tā, kā tam jābūt, un to iespējams sajust. sajust dzīvi. tieši tajos sīkumos un īslaicīgajos momentos, kas sastopami ik uz soļa, un veido tādu konstantu mierpilnumu.