Dvēseles šķautnes

Vakar atkal lija.. tā jocīgi sanāca. nezinu kā tev, vai tu juti, ka kkas vairs nav tā. varbūt vnk norakstīji to uz vidi kādā bijām. Bet to, ka līst,  kad atkal tiekamies, pamanīji arī tu. Cik ilgi nebijām redzējušies? sen. nezinu. man ar vien mazāk šķiet, ka šīs ir kkādas attiecības. var tikai minēt vai mums izdosies nonākt citā līmenī. hmm, sajūta kā spēlējot visas tās dīvainās datorspēles, kur jānonāk nākamajā līmenī... :P Man šķita, ka esmu tik samākslota kā nekad. Es jūtos vnk drausmīgi un nesaprotu kamdēļ.. kgan man jau šķiet, ka zinu gan.. vnk  varbūt es spēju tevi satikt tikai tumsā..
Tur bija arī vēl viens cits.. ne tas no kojām. vnk cits. bet arī ar viņu nekas droši vien nesanāks.. atšķirīgas pasaules. Bet vismaz viņš atbilst man vairāk.. vairāk aktivitātes, smieklu, joku, trako ideju. :D Tu laikam man esi par mierīgu. klusie ūdeņi tie dziļākie, bet es tomēr gribu just, ka esi līdzās nevis noskaties... es varu sākt aiz spītības darīt muļķības, bet tas var notikt tikai tamdēļ, ka gribu just tevi sev līdzās, nevis pa gabalu novērojot.. Esmu apjukusi un vnk nespēju koncentrēties darbam. nu labi.. ja piespiestos varbūt izdotos. ... nezinu. glābiet mani kāds! ilgi es vairs neizturēšu.

man reibst galva, trūkst elpas... un varbūt mazliet ir bail..
un  tomēr kkas mani velk pie tevis.

lietus lāses uz palodzes krīt
vai mēs tiksimies rīt?
ne jau mums to lemt,
bet vai mūsu dvēsle's
spēs atkal netikties?
lietus lāses uz palodzes krīt
kā pirmajā reizē.
savijam pirkstus un baudām lietu.
tas aizskalo putekļus
vien atmiņas paliek.
lietus lāses uz palodzes krīt
vai mēs tiksimies rīt?
nejautā man..
to nezinām vēl.


p.s. bet Mārtiņdienas par spīti visam tomēr izdevās. pica, šampis, kauns par sen., skriešana, foto mirkļu vākšana, dejas, dziedāšana, rīta dullības, šampis, "latvija", aizliegtās lietas.. un joki.. smieklu asaras. atgriešanās mājās, kad princese jau iet uz darbu.. :)

rīt t.i. šodien koncerts! jāiet gulēt. :*

ir jau 5. novembris. pirmdiena. patiesībā man vēl ir svētdiena. es tiiiik ļoti sen neko neesmu raxtījusi. roka vairākas reizes, gan ir pieskārusies tastatūrai, lai kko ieraxtītu, atstātu par piemiņu.. tomēr laikam nepietika drosmes. Drosmes to visu vēlāk lasīt. :)

 Ir noticis tik daudz kas, mainījusies dzīve. un mainās joprojām. Šodiens t.i. svētdien atbraucu no mājām.. biju uz Liesmas koncertu, tīri smuki. Kojas. Viņš.

 Man reiz [pat šīs nedeļas laikā] princese teica: "gribi pateikšu tev vienu vārdu?!" Zinu jau zinu. Skaitos saistīta, bet domaju par citu. un ko lai es daru? Kāpec man pēkšņi sāk likties, ka tie pirmie tauriņi ir mani pametuši.. nav spārnu pieskārienu, nav patiesas intereses par mani, noignorēti pasākumi, kas man bija tik svarīgi.. Tu taču varēji atnākt. Zinu, ka abi esam aizņemti cilvēki.. man mācības, sabiedriskais.. tev darbs.. bet vai tiesām tādā pakāpē, ka netiekamies. Kāpēc vislaik bija mana iniciatīva, nu labi, izņemot pašu sākumu? kāpēc nav mīļu pārsteigumu, īsziņu.. nu vienalga kā. Laikam esmu pārlieku salda romantiķe.. mūsdienās tā nav pieņemts? Nezinu. trūkst vārdu, jo domas skrien un ķer viena otru.. manos sapņos nāks cits..

Viņas pērles bijas vientuļas pirms.. ..

un tad pēkšņi kā pirmais sniegs viss mainījās

Mākslīgās pērles šķita tik īstas viņa zelta ietvarā..

 un viss mākslīgais, neīstais mirklis bija tik samākslots, ka varēja kļūt par īstenību..

 

6dien uzsnigušais sniegs nezināma veidā Rīgā ir pazudis. mājās vēl bija no rīta. tik balts, tīrs, nevainīgs. Mirdzošs. :)

ir tik daudz neizdarītu darbu.. mājas darbs puspabeigts. 2 referati neiesākti. iesniegums nenodots. problēmu jūra. stipedijas arī vēl nav.

 pasākums nedēļas nogalē. koncerts, rīgas sargi, svecītes jeb vnk 11.XI

Gaišas domas par viņu.. nevaru.. viņam ir fantastisks smaids, bedrīte, acis!!! :) [Muļķe es!!!! ] Pašai gribas lamāties..

Jāmet miers un jāiet gulēt. tāpat 7 jāceļas.

Saldus sapņus arī tev, man mazais draudziņ! ;)

Gandrīz jau esmu tā, kas biju agrāk [tikai bik citā versijā]... Pašapziņa sākusi atgriezties. Pamatos esmu laimīga.Ir notikuši dažādi jauki notikumi. Vairs nav tās milzīgās ikdienas steigas... nu ja... vasara... :))

Mazliet gribētos riskēt. Varbūt viņš man nepagrieztu muguru??? [šī lieta gan jau gadu nav mainījusies... ech...]

Ir grūti noskatīties līdzcilvēkos... precīzāk, viņu tolerances un iecietības trūkumā. diemžēl nevaru visiem iestāstīt,ka demokrātiskā valstī mēs visi esam vienādi, ka vienalga mēs VISI esam cilvēki un mums IR vienādas tiesības... Reizēm tik ļoti gribas, lai man būtu burvju nūjiņa, ko pavicināt un piepildīt kādu vēlēšanos. Šī būtu pirmā... uzlabot pasauli.... [ak,es pasaules lāpītāja :P] nu lab, man pietiktu arī ar Zelta zivtiņu, kura piedāvātu tās trīs ierastās vēlēšanās. Pasapņot jau nav slikti... :)

Juceklis galvā šobrīd. Daudz emociju, bet tās uz āru vēl nelaužas... hmmm....

Nakts.Zvaigznes.Sienāži pļavā.Tikko pļauta siena smarža.Suņa slapjā purniņa pieskāriens. :*

... Un tikai nesaki,ka šī dziesma nav par mums... 

... I’m here without you baby
but your still on my lonely mind
I think about you baby
and I dream about you all the time
I’m here without you baby
but your still with me in my dreams
And tonight girl it’s only you and me

Everything I know,
and anywhere I go
it gets hard but it won’t take away my love
And when the last one falls,
when it’s all said and done
it get hard but it won’t take away my love

3 doors down - Here without you

Atkal man ir melanholiski romantiskais noskaņojums. Nez vai tā ir taisnība: Ja lasot piem. grāmatu cilvēks vnk to apgriež otrādi ar lasīto lappusi(lai atcerētos kur apstājies), šis cilvēks savas jūtas un emocijas ieslēdz dziļi sevī. Reti kuram izdodas tās uzzināt ... Laikam tas par mani....

Ir ļoti grūti... Fantastisks vakars, bet kāpēc man ir tik ļoti skumji??? Tu vari palīdzēt? Dod ziņu... ak, vai ja tas viss būtu tik vienkārši. Es jūtos kā bērnībā, lūdzot Ziemassvētku vecītim kko ļoti ilgotu, bet beigās saņemu pavisam ko citu, bet tāpēc jau manas cerības nepazūd... Galvenais jau ir ticība šim brīnumam... Bet vai es vēl ticu? Esmu kļuvusi ļoti ciniska un sarkastiska.... nezinu. Vnk nezinu,ko vēl teikt.

Es šodien domāju.... Vai mums tiešām jānonāk galējās robežsituācijās, lai novērtētu to skaisto, kas dots dzīvē????? LAikam jau... Kamdēļ tad, jauna, mākslinieciska meitene nogremdētu sevi depresiju virpulī, lielisks sportists pakļautu sevi kaitīgajiem ieradumiem... visam tam virsū uzkraujot jau ierastu alkahola devu pēcpusdienās un vakaros!!! Reizēm gribas iesist.... bet tas jau nelīdzētu....

Beidzot ir vasara... Uzreiz atmiņas, bet zinu, šoreiz būs citādāk... mēs vairs neesam tie paši.... Bet cik ļoti es gribētu tevi redzēt sev blakus joprojām... bet tas jau būtu cits stāsts. Laikam jau tagad dzīvošu pēc principa : "Tikai neļaut nevienam tuvoties, ko pielaiž tuvu, to gribas paturēt, bet paturēt nevar nekā... " lai cik arī nežēlīgi tas ir, bet patiesi....

Pasmaidīt?... nē pagaidi vēl brīdi... es to vēl mācos!

īsti nezinu,ko raxtīt... viss ir tik šausmīgi dīvaini. rīt... [tas ir jau šodien] uz skolu. bet cik ļoti negribas. nu lūdzu nevajag!!! mani tā vieta nogalinās, es vairs nespēju. Man atkal ir sagriezta roka, daudz zilumu - diez gan neveixmīgs sezonas sākums... :P bet tas jau bija gaidāms.

Mana sirds joprojām ir savažota, nevienc nespēj tai piekļūt, nu varbūt spētu...bet es nezinu vai gribu... man sāpēs.... bet vai tiešām labāk ir tagad - dzīvošana sapņos, kuri visticamāk nekad nepiepildīsies, nu vismaz ne tā kā gribu es! :(  es zinu, esmu apmāta ar viņu... piedod...  bet ar prātu tak es visu ļoti labi saprotu... un ar laiku jau viss pāries... cik vairs ilgi un es būšu prom no šīs vietas. eh...

pavasaris... njaaa.... ;) Es varu izdzīvot!!!!  bļāvienc es <-- tam neticu....