es parasti nekad neguļu pa dienu, tiešām nekad. šodien miedziņš bija tā sakrājies, ka savādāk nevarēju un tagad es pamostos un nav rīts, bet ir faking astoņi un es jūtos kā pēkšņi iemesta realitātē.
šodien pastaigājāmies pa LMA, ieraudzīju rītdienas karnevāla plakātu un tur uzstāsies arī kombuļu inese! tajā brīdī sapratu, ka man ļoti gribas apmeklēt šo pasākumu. bet nav biļetes un izskatās, ka nebūs arī. :(
un ir tāds maģisks fakts, ka katru rītu braucot pāri vanšu tiltam sasodītā sastrēgumā mani izklaidē saullēkts. nu, tas ir vienīgais prieciņš un visā sasodīti garajā sastrēgumu braucienā es nevaru sagaidīt, kad autobuss nonāks uz vanšu tilta, jo saule izskatās no rītiem tīri pievilcīgi un skaisti atspīd gaismas pret sasalušajām, pretīgajām autobusa stiklotajām durvīm. un iepriekšējās dienas, kad man bija ļoti slikts garastāvoklis, saule no rītiem nebija. un šorīt, kad atkal jūtos kā ES, viņa parādās.
nu labi. es neticu šādām muļķībām.
man bija sakrājies daudz ko teikt, bet viss kaut kur pazuda no manas atmiņas. :(
ā, man sāp dibens no dzegužkalna un tas ir dīvaini.
un vakar ar lauru izspriedām skaipā, ka 'mums auniem vispār vajadzētu būt čaļiem nevis meitenēm'. (jā, jā, ticiet horoskōpiem)