- 16.1.11 20:34
- Vai mēs gadījumā nesamierinamies ar viskautko un neticam brīnumiem bik par daudz? Pierodam piem. pie cilvēkiem, esam attiecībās, kurās nejūtamies īsti labi, bet sākam visādas gudrības domāt... gan jau viņš/viņa ar laiku sapratīs, gan jau rīt pēkšņi darīs savādāk, gan jau sāks runāt, gan jau neatstās netīros traukus pa visu māju, gan jau mani sāks iepriecināt, gan jau atradīs darbu/vaļasprieku, gan jau kādreiz pateiks kautko jauku, gan jau sex būs labāks un biežāk, gan jau, gan jau, gan jau... Nē, nu nav jau tā, ka viss slikti, es viņu mīlu, mums ir kopējas intereses, un galu galā man nav, kur iet, un es tak bez viņa/viņas nevaru :D Fak it, šitais viss ir so leim, vienreiz es pamēģināju šitos "gan jau", otrreiz jau biju prātīgāka, tak pusi dzīvies var notriekt ar "gan jau", uz kuru nevar paļauties, tas ir kautkas tik abstrakts. Nu lūk, viegli nebija, bet ja kautkas nav, ta nav, brīnumi nenotiek. Forši jau būtu atklāt, ka kautkur ir kāds ar ko var labi mijiedarboties, tā lai nav jāšaubās un nav "gan jau". Nez, nu viss tik vienkārši izklausās :)
- 4 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 16.1.11 21:17
-
Brīnumi nenotiek un cilvēki nemainās tikai tāpēc, ka kāds tā vēlētos. Bez idealizēšanas un liekām izlūzijām mazāk var sasisties.
- Zin, ko Tev teikšu...
- 16.1.11 21:21
-
Jap, bez tam fiksie lēmumi, balstoties uz intuīciju bieži vien izrādās vispareizākie
- Zin, ko Tev teikšu...
- 16.1.11 21:44
-
+viens
- Zin, ko Tev teikšu...
- 17.1.11 20:34
-
es arī lēnām cenšos nožņaugt līdz galam savus " gan jau" .
- Zin, ko Tev teikšu...