3. Novembris 2010

• 3.11.10 23:57
• 
  
  Pa divām pilsētām dzīvot ir ok patiesībā. Turienes rudenīgi, miglainais miers un šejienes steiga un rosība patiesībā rada kautkādu tīri jēdzīgu līdzsvaru. Vispār pa dzīvi iet visādi. Pamazām es sāku mācīties nestresot, bet vienk dzīvot, pagaidām gan viļņveidīgi mijās pārdabiska pārlaimes sajūta ar pilnīgu depresīvismu, bet nu es ļauju salikties visam pa plauktiņiem step by step. Bet citādi vispār man ir sasodīti paveicies un to es sev atgādinu katru rītu atverot acis un vēl labāk man patīk, ja pirmais, ko ieraugu ir viņš, tad es sabužinos viņa matos un viņu ieelpoju, gandrīz vai ierauju nāsīs, tādas mazas dzīves baudas, kuras ilgi bija liegtas. A pie neta esmu reti, mēs tagad redz dzīvojam realitātē :D un vēl incanti, ka tam seriālam tomēr tādas savdabīgas beigas pieliktas, jo visi iespējamie "ja nu" ir nobeigušies un ir tāds nu kautkāds līdzsvarotais mieriņš, nu un tālākais jau būs lielākos vilcienos...lielās lokomotīvēs un sakabēs un cerams garos, garos sliežu ceļos... dārgais turpina apgalvot, ka mēs nekad nešķirsimies, nu tad es gaidu, lai noskaidrotu vai viņam ir taisnība :)
  
  Tags: love storī, sajūtas, v, ģimene
• 9 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu