2. Jūnijs 2010

• njā...
• 2.6.10 12:31
• Laicīgi aizgāju gulēt un pamodos ap vieniem naktī pēc pamatīgas čupas nosapņotu ārprātu, kas sevī ietvēra visādus nepatēmu cilvēkus, tādus, kā jaunības dzīvokļbiedrs, kurš parkā man palūdza cigareti, izbirdināja no tās tabaku un sastūķēja zāli. Laika gaitā smukāks palicis, un laikam acis bik ar laineri bij apvilktas :), baigi izteiksmīgās izskatījās. Noprasīju viņam vai viņš apmeklē tādu iestādi kā Goldens :), šis kautko norūca pretī un ar to arī mūsu komunikācija beidzās. Tālākais sižets risinājās Kikes priekšnieces kāzās, vairs konkrētu neko daudz neatceros, zinu tikai, ka kleita bija sarkana un milzīgi garo aizmugures daļu nesa šķībacaini bērni :D. Pamodos, aizgāju iepīpēt, grozījos un gorījos un nevarēju aizmigt, cerot, ka drīz uzradīsies mans dārgais potenciālais vīrs un kliedēs manu garlaicību, pēc pāris stundām piemigu... njā... sapņoju, ka sēžu savā saremontētajā viesistabā, kurai ir fantastiski skaisti zaļi griesti, sēžu ieritinājusies dīvānā, skatos comedy club pa tv, šuju brošas...pa pavērtajām guļamistabas durvīm var redzēt to pašu balto šupulīti no bēbīšsapņa un jā, esmu stāvoklī, kādā mēnesī astotajā spriežot pēc lielā vēdera apmēra un sajūtām. Pamodos un nevarēju saprast, kapēc visi mani sapņi ir kautkādi stresaini, un rada morāla smaguma sajūtu, izņemot šitās bēbīšdīvainības, kas rādās pēdējā laikā un rada kautkādu dīvaini eiforisku mieru. Frīkī.
  Tags: sapnis
• 2 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu

• 2.6.10 12:45
• Smieklīgi tomēr, ja tā palasa, es te beru un beru savas sajūtas par jaunajām attiecībām. Laikam bik par daudz emociju, kuras prasās ārā. Palasīju savus spriedelējumus un secināju, ka izklausos pēc pilnīgi haotiska radījuma - vienā brīdī pilnīga eiforija un jau nākamais ieraksts ir stipri piezemēts, jo esam sakasījušies... Baigi īzī tie viļņi pārslēdzās, bet nu kopumā jau kādu laiku sāk likties, ka būsim pamazām šo to arī iemācījušies un nez, nju tas pozitīvisms un neaprakstāmi saviļņojošās sajūtas sāk gāzties pāri malām. Iespējams, tas tāpēc, ka pamazām tuvojās realitāte, brīžiem ejot garām norunātajai tikšanās vietai un aizdomājoties par to, cik atlikušais laiks ātri paies, man pat rociņas un kājiņas sāk trīcēt, nez ko es tad, kad tiksimies darīšu, kritīšu gar zemi? :D Stulbais, sieviešradījums ar savu analizēšanu un iedziļināšanos, sastiklojis sev smadzenēs fantastisko sajūtu vitrāžas un iedomājoties vien jau bez maz ģībst. :D
  Tags: love storī, sajūtas
• 4 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu